Viņa piezvana man naktī un ņirgājas. Sākumā es pirmajā brīdī vēl nesapratu… Piemēram. Jautā: “Vai jums mājās siltais ūdens ir?” Atbildu, ka ir, jo domāju, ka kaimiņi zvana. Klausulē meitenes balss hihina: “Tad vedīsim pie jums ziloni mazgāt.”
Ne jau uzreiz sapratu, kas ir zvanītāja. Pamazām. Tas viss sākās pirms gada un ar katru dienu kļūst tikai trakāk. Tagad jau vīra mīļākā ir kļuvusi pavisam nekaunīga. Piezvana pusnaktī un klāsta, ka tikko nokniebusies ar manu vīru, šis aizskrējis uz tualeti, tikmēr viņa man klāstīšot piedzīvotā intīma brīža smalkumus par to, cik labi viņa tikusi apmierināta kā sieviete.
Ko lai domāju, ja tajā brīdī vīra patiešām nav mājās, kaut darbalaiks jau cauri? Ap trijiem naktī viņš tomēr pārnāk. Es, protams, jautāju skaidri un gaiši. Viņš klusē. Taču vīru nodod viņa nevarība gultā. Mēs neesam mīlējušies jau mēnesi.
Mani plosa duālisms. No vienas puses par katru cenu vēlos saglabāt ģimeni – vīru sev un tēvu mūsu diviem bērniem. No otras puses – kaislīgi vēlos triekt ellē savu neuzticīgo vīrieti. Esmu ievērojusi, ka vīrs neskatās man acīs. Viņš cenšas izvairīties kopā ar mani un bērniem sēdēt pie brokastu vai vakariņu galda. Viņš kļūst arvien nervozāks. Atrod sīkus iemeslus, lai uzpūstos, pārskaistos, lai gultā pagrieztu man muguru. Kad kopā braucam automašīnā, viņa nelīdzsvarotība izpaužas sevišķi kardināli. Vīrs strostē bērnus, bet es, aizstāvēdama tos kā pīļumāte, metos cīņā ar viņu. Kad paanalizēju ar vēso saprātu, tad nesaprotu, par ko mēs vispār strīdamies.
