Un Viņš sacīja: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!- Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams.
Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva.
Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!
Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.
Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.- Un viņi sāka līksmoties.”
Lasot šo Lūkas Evaņģēlija vietu, rodas jautājums – kā cilvēkam dzīvojas pie cūkām? Laikam jau sliktāk nekā cūkām pie cilvēka. Pāvils jautā ticīgiem vīriem: – kādi bija jūsu toreizējās dzīves augļi? Tādi, par kuriem jums tagad jākaunas! Viņu gals ir nāve! Savādi, bet cik apvērstas reizēm mēdz būt cilvēka sajūtas par kaunu! Tie, kas atrodas ticībā ilgāku, laiku var palūkoties atpakaļ savā iepriekšējā dzīvē, kas tika vadīta bez Dieva, un konstatēt, ka mums par daudz ko šodien būtu… kauns! Bet toreiz taču nebija!
Toreiz, paskatoties atpakaļ, mēs ar prieku konstatējām – es tik esmu viens varens zellis! Kā būtu, ja mūsu dzīvi vispersoniskākajos sīkumos parādītu atklāti uz ekrāna kādā publiskā vietā? Vai nebūtu tā, ka mēs daudz ko gribētu pirms rādīšanas tomēr izgriezt? Cik daudz tādu lietu būtu mūsu dzīves filmā, par kuru mēs teiktu – tas nav domāts svešām acīm?
Vīrietis ir cilvēks, kas īpašu uzmanību (ar retiem izņēmumiem) veltī savam godam un pašcieņai. Domājot, piemēram, par baznīcu, vīriem, nereti atrasties tur liekas diezgan kaunīgi. Tas nozīmē mesties ceļos, pielūgt Dievu, izsūdzēt savus grēkus, dziedāt ticības dziesmas – tas viss liekas kauns. Kauns no saviem darbabiedriem, citreiz no savas paša ģimenes, kauns no sevis.
Laikam, zemojoties Dieva priekšā, vīrietim nākas atzīt, ka viņš nav visvarens, un tas smagi “rīvē godam kantes”. Tad vai nav tā, ka lepnums ir tas, kas traucē vīrietim kļūt patiesam, atvērtam?
Vīrietis saskaņā ar Svētajiem Rakstiem tika Dieva radīts kā pirmais cilvēks. Vārds “cilvēks” bija sinonīms vārdam “vīrietis”. Viņš ilgāku laiku bija vienpersoniskā kopībā ar Dievu, un no Viņa mācījās izprast šo pasauli un tajā vērtīgo.
Vīrietim ir vairāk uzticēts garīgajās lietās, lielāka atbildība tiek sagaidīta nekā no sievietes. Ne velti baušļu gala vārdos teikts, ka Dievs piemeklēs bērnus par tēvu grēkiem līdz trešajam un ceturtajam augumam pie tiem, kas Viņu nīst un Viņa baušļus netur.
Kāpēc ne par mātes, bet tieši tēva grēkiem? Tas ir labs jautājums. Tikpat labs kā tas, kādēļ baznīcās lielā vairumā šodien ir sievietes, nevis vīri?
Ir bijuši laiki, kad vīri ticības dēļ pat ķērušies pie zobenu cilāšanas viens pret otru, turpretī šodien viņi nereti nevar pat noformulēt vismaz vienu skaidru, pārdomātu teikumu par ticības lietām. Es domāju, ka tas, kā garīgi domā pieaudzis vīrs, nereti ir sekas tam, kā viņš tika garīgi audzināts kā zēns.
Jāsaka, ka visvērtīgākie brīži vīrieša dzīvē ir dziļas krīzes. Nevis sasniegumi, ieguvumi, darījumi, bet krīzes! Jo tikai tad vīrietis beidz spēlēt paslēpes ar savu dvēseli. Varbūt tikai tad vīrs top patiess un atvērts patiesībai. Šī ir būtiska situācija, kad vīra kauna sapratne mainās.
Vīra kauns no attiecībām ar žēlsirdīgo Tēvu nomainās uz kaunu par savu izšķiesto dzīvi. Lai vīrs dabūtu pār lūpām – es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs… ir jānotiek patiesi dramatiskām izmaiņām viņa dzīvē. Un tomēr, tie ir vissvētīgākie brīži, kurus jāmācās atpazīt un novērtēt ikvienam vīram. Jo te sākas dvēseles atkalatdzimšana.
