Pēc kārtējās vīra plostošanas man bija gana. Teicu, ka aizeju no viņa, ka dodos projām uz citu novadu, kur sākšu jaunu dzīvi viena pati – bez viņa. Vīrs iesmējās, lai skrienot vien: “Kam tu vajadzīga – nabadze ar trim “piekabēm”?!”
Viņa man adresētie vārdi bija kā nazis sirdī. Tā trešā “piekabe” man ir no viņa, tas ir mūsu kopīgais bērns, kam tēvs nevīžo pat bērnudārzu apmaksāt!
Vīrs saņem militāro pensiju un dzīvo cepuri kuldams, jo visi komunālie maksājumi un jebkādi ģimenes materiālie izdevumi gulstas uz maniem pleciem. Viņš savu maku ver vaļā vien, lai apmierinātu savas personiskās vajadzības. Tur viņam naudas pietiek, lai plītētu, lai pa ballēm un krogiem skraidītu.
Kā gan es tikai pēc sešiem kopdzīvē pavadītajiem gadiem pamanīju, kāds vīrietis patiesībā dzīvo man blakus? Skops patmīlis! Saderināšanās gredzenu man tā arī neuzdāvināja, apprecēt mani nevīžoja un pat pie savas mātes ciemoties mani līdzi nav ņēmies, mūždien pie viņas devies viens vai kopā ar mūsu meitu.
Es vispār apbrīnoju latviešu vīriešus! Arī mans pirmais oficiālais vīrs neliekas zinis par mūsu diviem kopīgajiem bērniem! Kad iesniedzu prasību tiesā, prasot maksāt mūsu bērniem uzturnaudu, tad pārmeta, kāpēc es tā esot izdarījusi. Bet pats taču nepiedāvājās dot naudu bērnu uzturam!
Arī mans pirmais vīrs neticēja, ka viņu atstāšu. Tomēr tas notika. Arī otro savu vīrieti vienkārši nevēlos vairs redzēt sev blakus. Ja nav, tad nav! Galu galā vai man obligāti blakus vajag veci, kas appuišojams vairāk nekā mani bērni? Labāk lai mani abi vīri maksā man alimentus, bet es gan jau atradīšu sev draugu kaut vai tikai randiņiem, bet toties labu labo čali.
