Nesen sazinājos ar kādu paziņu, kura jau ilgāku laiku dzīvo Norvēģijā. Tur jaunā sieviete mitinās ar visu ģimeni – vīru un diviem bērniem, un diezin vai tuvākajā laikā viņi atgriezīsies uz dzīvi Latvijā.
Paziņas aizbraukšana prom no Latvijas, kā jau lielai daļai cilvēku, kas šajā laikā dodas prom, bija saistīta ar nespēju nomaksāt kredītu par mājokli, bet kā viņa atzina – nevar taču visu nopelnīto naudu atdod bankai, ir vēl arī jādzīvo un bērni jābaro. Un tā jaunā ģimene devās prom. Šobrīd viņi saka – esam apmierināti, ka aizbraucām, jo tur nav stresa, cilvēki visapkārt ir smaidīgi, kas arī pašus uzlādē ar pozitīvām emocijām. Rudens pusē viņi ciemojās pie tuviniekiem Latvijā. Šobrīd paziņa saka, ka, padzīvojot šīs nedaudzās dienas Latvijā, viņai esot sagribējies atpakaļ uz Norvēģiju. Un tas esot bijis tāpēc, ka šeit visapkārt ir jūtams stress, cilvēku dusmas, neapmierinātība ar dzīvi. Protams, svešumā pietrūkst biežo tikšanos ar tuviniekiem, bet citādi viss esot vislabākajā kārtībā.
Paziņas stāstītais man lika aizdomāties. Un laikam jau tā arī ir, ka Latvijas cilvēki ir tik pārņemti ar savām problēmām, ka viņiem neatliek laika ikdienišķam smaidam, vienkāršai laipnībai vai priekam par kādu izdošanos. Cilvēki viens otram cenšas ieriebt, priecājas par cita neizdošanos, visur redz tikai slikto, nereti to saskata pat tur, kur tā nemaz nav. Jā, protams, man daudzi iebildīs, ka nekā laba jau nav un par ko priecāties arī nav, taču mēs varam mēģināt vismaz pacensties vairāk smaidīt, būt labestīgāki paši un saskatīt labo arī sev apkārt.
