“Jā, arī Gulbene pamazām noveco,” nesen šādu atziņu pauda gulbeniete. Tā domāt viņai licis fakts, vērojot, ka kultūras iestādēs lielākoties darbojas vidējās paaudzes deju kopas. Lai absolūti no jauna izveidotu jauniešu deju kopu, ir pamatīgi jānopūlas, jo jaunu cilvēku īpaši laukos kļūst arvien mazāk. Kur viņi paliek?
Atbilde ir vienkārša. Labākajā gadījumā dodas darba meklējumos uz lielajām Latvijas pilsētām, vai arī aizbrauc no valsts. “Kā tā var būt, ka jaunietis iegūst labu izglītību mūsu valstī, bet savas zināšanas kā labu bagāžu izved no valsts līdz ar sevi?” brīnās viens otrs politiķis. Kas cits atliek, ja jaunietim savā profesijā Latvijā atrast darbu ir grūti? Pat tad, ja pēc dažiem nostrādātajiem gadiem firmā notikusi štatu samazināšana, mazā darba stāža dēļ valsts bezdarbnieka pabalstu jaunietim maksā tikai četrus mēnešus. Laimīgs var būt tas, kuram šajos mēnešos izdodas sameklēt darbu. Bet ja neizdodas? Atkal ir jāskatās pāri Latvijas robežām. Nevienam nav tiesību pārmest aizbraucējiem.
Tīkami izklausās apgalvojums, ka “pamazām ķepurojamies laukā no krīzes bedres”. Tas būtu vēl daudz tīkamāks, redzot, ka savulaik slēgto un pamesto ražošanas uzņēmumu logos atkal iedegas gaisma un cilvēkiem ir darbs.
Lai latvieši neizmirtu, skan ierosinājums izeju meklēt mēģenē, tādējādi veicinot demogrāfiju. Nav problēma bērna radīšanas procesā, bet materiālajā jomā. Ja Latvijā tiktu noteikts cilvēka cienīgs bērna pabalsts, ja māmiņas varētu justies drošas, ka tiek gaidītas atgriežamies darbā, nevis darba devējs meklētu dažādus iemeslus, lai visai ātri atbrīvotos no māmiņas ar bērnu, jo, lūk, mazulis pārāk bieži slimo un tamlīdzīgi, ja gadiem ilgi nebūtu jāgaida vieta bērnudārzā, ja šķūnītim nenoteiktu trīszvaigžņu viesnīcas cienīgu nodokli, viss būtu citādāk.
