Pēc ekskursijas Latgalē radās pārdomas par to, kā cilvēki prot gandrīz no nekā izveidot kaut ko tādu, kā nav nekur citur Latvijā. Biju dzirdējusi, ka Aglonā ir tāds Maizes muzejs, bet domāju – nu kas gan tur varētu būt, jo maizi taču nevar glabāt muzejā…
Izrādās, ka patiesībā vārds “muzejs” šeit vairāk iederas reklāmai, jo pasniegts tiek, es teiktu, šovs ar latgaliešu pusdienām. Un jāsaka – gana labs, jo ir ko atcerēties. Varētu būt vienkārši pusdie-nas, bet šis latgaliešu sievas atraktīvais stāsts par maizes tapšanu no grauda līdz klaipam padara tās par jautru pasākumu. Tāpat domas dalās par Karaļa kalnu pie Aglonas – vieniem patīk, citiem – nemaz. Es nepiederu ne vieniem, ne otriem – es vienkārši apbrīnoju, ko cilvēki ir spējuši izdomāt! Koka skulptūras ir savdabīgas, bet tik un tā visi brauc tās skatīties. Arī senlietu privātmuzejā “Saipetnieki” varētu būt tikai senlietas, bet tad diezin vai tas būtu tik ļoti saistošs. Tagad tur ir arī ļoti skaists dārzs, apstādījumi un koka veidojumi – ir, kur acis piesiet un par ko brīnīties. Un nelielais Leļļu muzejs Preiļos būtu apskatāms dažās minūtēs, ja tur nebūtu unikālās iespējas pārģērbties greznajās princešu kleitās! Augusta sākumā Tukuma pusē, Slampes pagasta Ozolniekos, atvērts unikāls objekts, kāda nav citur Baltijas valstīs – Kukurūzu labirints. Vienkāršā kukurūzas laukā ir izveidots labirints, kas dod iespēju izjust uz savas ādas, kā ir, kad esi apmaldījies kukurūzas laukā, jo neko neredzi. Tik vienkārši, bet – adrenalīns! Arī man radās vēlēšanās pazaudēties kukurūzā…
