Ieva Grīnšteine: “Ja kāds pirms 20 gadiem būtu teicis, ka es strādāšu tā, kā es strādāju tagad, es neticētu, jo tas likās vienkārši neiespējami.”
Kad “Dzirkstele” ierodas pie ģimenes ārstes Ievas Grīnšteines, pacientu pieņemšana jau ir beigusies, un daktere norāda, ka tagad ir sācies darba otrais cēliens, proti, dokumentācijas sakārtošana. Saspringtajā dienas ritmā daktere atrod laiku, lai “Dzirkstelei” izteiktu savas domas gan par ģimenes ārsta ikdienu un problēmām, ar kurām jāsaskaras ik mirkli, gan par Veselības ministrijas ieceri palielināt pacientu pieņemšanas stundu skaitu un ieceri pieņemt pacientus vienu sestdienu mēnesī.
– Vai, jūsuprāt, ģimenes ārsti ir tik nepieejami, ka ir jāpalielina pacientu pieņemšanas stundu skaits? – Kuri pacienti ir neapmierināti ar ģimenes ārstu pieejamību? Tie ir rīdzinieki, jo tur vairums ārstu nesēž pēc darba ilgāk. Zinu, ka, piemēram, pulksten 12.30 iznāk ģimenes ārsts no sava kabineta un saka, paldies, mums šodien pieņemšanas laiks ir beidzies, nāciet rīt.
Man pacientu pieņemšanas laiks ir, piemēram, no pulksten 8. 00 līdz 12.30. Tas sastāda 22,5 stundas nedēļā. Līdz šim mums līgumā ar slimokasi paredzētais laiks bija 20 stundas nedēļā. Tagad gribētu, lai ģimenes ārsti strādātu 25 stundas nedēļā. Man tas neko neizsaka, jo reāli notiek tā – es katru dienu skaitu savus pieņemtos cilvēkus. Ziniet, ziemas, pavasara un rudens sezonā ir jāpieņem no 35 līdz 45 cilvēkiem dienā, bet ja to izdala uz šo stundu minūtēm? Tad kas iznāk? Desmit minūtes katram, bet ar desmit minūtēm nepietiek. Reāli es šīs stundas izstrādāju pārmērā. Vidējais darba dienas ilgums ziemā man ir 10 stundas, vasarā ar astoņām arī ir par maz.
Ko man reāli dos šīs 25 stundas nedēļā? Es domāju, ka neko. Vienkārši – es izmainīšu papīru, un tas arī viss.
Cilvēki jau domā tā, uz durvīm ir rakstīts strādā no pulksten 8.00 līdz 12.30 un pulksten 12.30 daktere aizslēdz durvis un iet mājās, bet tā tas nenotiek, jo sākas otrais cēliens. Reizēm otrais cēliens ir mājas vizītes, reizēm dokumentu kārtošana, un to ir ļoti daudz.
Runājot par sestdienām, tad jāsaka, ka tas ir diskutējams jautājums, jo, pirmkārt, es nevaru māsiņai piespiest strādāt. To neparedz arī likumdošana, tad jau sanāk, ka viņai atkal jādod kāda cita darba diena brīva. Otrkārt, mūsu izglītības pasākumi ir sestdienās, un, lai mēs varētu strādāt, mums ir jāapmeklē šie pasākumi. Mana ģimene jau zina, ka regulāri divas vai trīs sestdienas mēnesī es braucu uz Rīgu uz izglītības pasākumiem. Sestdienās notiek dažādas sēdes un konferences. Jautājums – kas man paliek pāri? Ja es negribu dienā strādāt 10 vai 11 stundas, tad dokumenti jānāk sarakstīt sestdienā vai svētdienā. Arī literatūra man kaut kad ir jālasa. Sestdienās strādāt būt ļoti smagi. Labi, es pateikšu, ka pieņemu pacientus katra mēneša trešajā sestdienā, bet, ja es saņemu vēstuli, ka tieši šajā sestdienā esmu uzaicināta uz asociācijas sēdi, ko tad?
– Tagad, kad jums ir jauna veselības ministre, varbūt parādās arī kādas jaunas cerības?
– Tad, kad valstī būs kopīgas cerības, tad arī mums būs cerības. Kamēr valstī nav cerību, mums arī cerību nav.
Es nezinu, kā būs, varbūt arī būs citādāk. Jaunā veselības ministre ir loģisks cilvēks, citādi viņa nebūtu tikusi tur, kur viņa ir tagad. Varbūt arī kaut ko jēdzīgu izdarīs, bet ar esošo naudu neko labāku izdarīt nevar. Kā būs, tā arī dzīvosim.
Avīzē izlasīju, ka mūsu valstī vidējais izdalītais naudas daudzums uz kompensējamajiem medikamentiem uz vienu cilvēku gadā ir 40 eiro. Normālas valstīs šī summa ir 350 eiro, kas ir gandrīz 9 reizes vairāk. Es jau aprīlī saņēmu vēstuli no slimokases, ka esmu iztērējusi visa gada kompensējamajiem medikamentiem paredzēto summu. Es zvanīju un jautāju, vai tas nozīmē, ka es tos vairs nevaru rakstīt, man atbildēja, ka nē, tas to nenozīmējot, bet principā ir tā, kā ir – cilvēki slimo, un medikamentus viņiem vajag.
– Ikdienā ir jāpieņem ne tikai pacienti.
– Lai es strādātu, man ir jāievēro 170 dažādi normatīvie aktīvi. Ņemot vērā, ka man ikdienā ir jāstrādā ar visu profilu slimniekiem un katram ir savs patoloģiju spektrs, atvainojiet, ikdienā domāt par 170 normatīvajiem aktiem man nav kad, jo man ir jādomā par cilvēku, kas man sēž pretī. Un es arī cenšos par viņu domāt un maksimāli visu paskaidrot un nākt pretī. Arī telefona darbs aizņem ļoti daudz laika, jo ir pacienti, kuri paši nevar pieteikt un sazvanīt speciālistu, un tad to daru es pati.
Tajā pašā laikā, lai cilvēks strādātu šajā vietā, ir vajadzīgs laiks arī domāšanai. Ja man ir laiks 10 līdz 15 minūtes uz cilvēku, tad domāšanai neatliek laika. Par to neviens neaizdomājas. Kā arī nedomā par to, ka cilvēka smadzenes nav neizsmeļamas. Es jau varu pieņemt 50 cilvēkus, bet tam vairs nav kvalitātes, jo pat kompis nojūdzas, kad viņu nemaņā sāk spaidīt.
Cilvēki smejas par mūsu neskaidrajiem rokrakstiem, ko neviens nevar izlasīt. Bet kas ir ārstu neskaidrie rokraksti? Pieredzējis psihologs pateiks, ka tā ir izdegšanas sindroma pazīme.
Ir jau arī mājas vizītes, bet, paldies Dievam, cilvēki paliek saprātīgāki. Mājas vizītes man nav ļoti daudz, bet ja ir, tad tās ir sarežģītas. Reizēm mājas vizīte ir izraisīta nevis medicīnisku iemeslu dēļ, bet gan sociālu, jo, piemēram, māmiņa ir darbā, un bērnu viņa atvest nevar. Bērns ir mājās un vienkāršāk ir pasaukt ārstu, lai tas aiziet, kaut gan tad, kad aizeju, bērnam pat temperatūra nav izmērīta.
Vēl jau ir arī pārējie darbi. Neviens man nedod veidlapas. Man par tām ir jāgādā pašai. Ir veidlapas, kuras es varu pasūtīt, un man tās pieved klāt, bet ir veidlapas, kuras var nopirkt tikai Rīgā. Tās nevar pasūtīt, un klāt tās neviens neved. Protams, man ir jākavē darba diena, cilvēki paliek nepieņemti. Kāds varbūt teiks – nopērc diviem gadiem veidlapas un sēdi, bet arī tas neder, jo veidlapas bieži mainās, jo arī citiem ir sava eksistence jānodrošina, tāpēc tas tā notiek. Ar tām veidlapām, kas ir kļuvušas nederīgas, esmu krāsniņā izkurinājusi noteikti ar trīs cipariem rakstāmu summu.
Man gribas strādāt ar cilvēkiem, bet tam pārējam man paliek mazāk laika, proti, izpildīt visus viņu paredzētos žurnālus un formalitātes. Elementārais ir jāpilda, bet es pilnīgi droši varu pateikt, ka visu es nevaru, jo diennaktī ir tikai 24 stundas, un, ja es gribu to laiku veltīt cilvēkam, tad kaut kam ir jācieš. Un tie ir dokumenti. Pārbauda arī mūs visi tie, kam nav slinkums un dažādos veidos. Un tas ne vienmēr ir korekti.
– Ja jums būtu teikšana, ko jūs mainītu ģimenes ārstu praksēs. Ko vajadzētu darīt citādāk?
– Samazinātu kopējo cilvēku daudzumu uz vienu ģimenes ārstu. Kaut gan ģimenes ārstu ir maz un būs vēl mazāk, jo jauno nav. Kam ir smadzenes, tas ir izdomājis, kā ar savām smadzenēm ar ielikto darba daudzumu nopelnīt vairāk. Mans darbs ir smags. Esmu dzirdējusi nepatiesus apvainojumus, ka mēs speciāli lobējam firmas un rakstam dārgos medikamentus. Tas tā nav. Mēs nesaņemam no firmām ne dārgas dāvanas, ne apmaksātus tūrisma braucienus, kā to runā tautā. Ikdienā vismaz manā praksē tā tas nenotiek.
– Vai jums atliek dienā laiks pašai priekš sevis?
– Jā, tāpēc ka man ir izauguši bērni. Ja man būtu tagad jāaudzina bērni, es to noteikti nevarētu izdarīt, jo man tam laika nebūtu.
Es visu laiku atrodos kustībā. Par ārstu sāku strādāt 1979. gadā. Salīdzināt ir ļoti grūti, kā bija sākumā un tagad. Sākumā strādāju tikai ar bērniem. Tad bija savādāk, jo nebija tādas pieredzes, kā tagad. Tagad ir grūtāk, jo darba apjoms ir milzīgs – ja kāds pirms 20 gadiem būtu teicis, ka es strādāšu tā, kā es strādāju tagad, es neticētu, jo tas likās vienkārši neiespējami, kaut gan šis darbs, proti, darbs ar ģimeni, man patīk labāk.
Mums visiem ikdienā ir jāmeklē sīki prieciņi, lai varētu baudīt prieku. Mums jāsagādā prieks otram ar savām savstarpējām attiecībām. Ikdienā ir jāprot priecāties par puķi, kas zied, priecāties, ka staigā uz divām kājām un vari iziet uz ielas un paskatīties, kā saulīte spīd, jo daudzi jau pat par to nemāk vairs priecāties. Ja patīk, lasi grāmatas, ej skriet, un tas taču galu galā neko nemaksā.
