Tā nu ir sagadījies, ka man vajadzēja doties vizītē pie ķirurga. Gulbenē ir vairākas iespējas – ar ģimenes ārsta nosūtījumu sēdēt ambulatoro pacientu rindā Gulbenes slimnīcā, lai saņemtu konsultāciju pie ķirurga, vai arī meklēt speciālistu, kas citur pacientus pieņem privāti, taču – par dārgāku maksu. Izvēlējos slimnīcu.
Pagājušajā trešdienā tur rindā pavadīju piecas stundas, kamēr beidzot ar savu 27.numuru tiku pieņemta. Pa to laiku no citiem pacientiem uzzināju, ka šajā dienā diemžēl ķirurgs nekur citur pilsētā nav pieejams, turklāt slimnīcā sakarā ar vasaras atvaļinājumu laiku – šonedēļ tikai vienu dienu nedēļā. Sapratu, ka man uz dullo ir laimējies atnākt īstajā dienā. Gaidīdama savu kārtu, iesaistījos rindas regulēšanā.
Starp gaidītājiem bija hroniskie un akūtie pacienti. Ķirurgs gan tika ģipšus, gan pārsēja, gan konsultēja. Rinda vilkās gausi. Kāda kundze ar asiņojošu roku gaidīja savu kārtu vairākas stundas, tad piecēlās un gāja projām. Skrēju pakaļ, jautāju, kāpēc aiziet. Viņa teica: “Vakar man pļaujmašīna norāva vienai rokai pirkstu galus. Ļoti sāp… Laikam pie ķirurga man netikt. Braukšu mājās.” Vedu sievieti atpakaļ un lūdzu pārējos rindā gaidītājus palaist viņu pie ārsta bez rindas. Visi piekrita. Taču kāds vīrietis ar plēstu brūci rokā (torīt viņam bija iekodis suns) savu pēdējo kārtu vairāk nekā 40 cilvēku rindā nesagaidīja. Visticamāk, viņš aizbrauca sašūt brūci ārpus Gulbenes novada.
Secinājums? Gulbenes slimnīcas ķirurgi (gan vietējie, gan tie, kas atbrauc no Balviem) pacientiem ir ļoti vajadzīgi, bet…
