Gulbenietis Guntis Grīnšteins uzskata, ka meža atjaunošana un kopšana ir ieguldījums nākamajām paaudzēm
Gulbenietis Guntis Grīnšteins vasaras īsākajā naktī vienmēr slēdz derību ar savu mežu. Tas ir kā solījums, ka viens otram arī turpmāk dos spēku un neļaus zaudēt ticību dzīvībai. Viņa meža īpašums, kopumā 40 hektāri, atrodas trīs rajona pagastos – Lizumā, Rankā un Beļavā.
– Kas tevi pamudināja pievērsties meža izkopšanai?
– Pirms 17 gadiem – 1992.gadā – 0,1 hektāra platībā es iedūru lāpstu atgūtajā savu senču zemē, lai iestādītu pirmos kociņus. Tam ir pavisam cita nozīme un vērtība, nekā šo pašu darbu veikt valsts mežā. Tas ceļ manu pašapziņu, jo vairs nevergoju citiem. Esmu klausījis, ko saka ierēdņi, esmu eksperimentējis, tādējādi veidojot savu pārliecību. Lai saimniekotu mežā, ir jābūt pamatam.. Manos senčos saimnieki ir bijuši kā no tēva, tā mātes puses. Viņos vienmēr ir mājojis darba pamatīguma gars. Man šis pamats ir gadsimtu zīmogs, ka esmu atbildīgs par savu senču zemi. Ja cilvēks viegli iegūst mežu, kā tas notiek uzpircējiem, viņā nemājo meža mīlestība, bet, ja uz to mudina senču gars, visam ir pavisam cita vērtība. Mežs sasaista bijušo ar to, kas būs. Man atliekt tikai šo saikni nepārtraukt, jo savā dzimtā negribu būt svešinieks. Par mežu var runāt dažādi – gan kā par peļņas ieguves vietu, gan kā par mīlestību.
– Mežs ir garants tavai labklājībai un nākotnei?
– Katrs cilvēks ziedo savu dzīvi labklājībai. Man tas ir mežs. Ja bankrotēšu, sapratīšu, ka esmu kļūdījies. Mēs cēlām sociālismu un arī kļūdījāmies. Daba nestāv uz vietas, tāpēc ir jāprot skriet tai līdzi, lai īstajā brīdī palīdzētu. Viens kubikmetrs koksnes, kas izaug, absorbē vienu tonnu ogļskābās gāzes un izdala 700 kilogramus skābekļa. Šis piemērs liecina, ka mežs ir jākopj. Ja manā mežā dabiskais pieaugums uz hektāru vismaz ir četri kubikmetri gadā, tad 160 tonnas ogļskābās gāzes es absorbēju ar savu darbu. Tas nozīmē, ka par to godprātīgam meža īpašniekam no biznesmeņa būtu jāsaņem nauda. Meža kopšana ir mūsu izdzīvošanas jēga. Manā uztverē pasaulē stabilas ir tikai četras lietas – zeme, mežs, galva un zelts.
– Cik prasmīgi tiek izlietota mežiem domātā valsts nauda?
– Šo naudu izlieto nepraktiski. Rezultātā tai ir mazs lietderības procents. Atbalsta saņemšanai vajag dažādus dokumentus, izziņu, ka atbalsta saņēmējam bankā ir nauda. Ja esmu gatavs saimniekot, tad es izlemju, kur ņemšu naudu, ko ieguldīt meža atjaunošanā. Galvenais ir mana attieksme un sirdsapziņa- tas, ka īstenoju savu apņēmību, ka izkopju mežu. 2005.gadā vētra izpostīja arī manu mežu 0,2 hektāru platībā. Solīja, ka tiem, kuru mežos ir vētras radītie bojājumi, maksās subsīdijas par meža atjaunošanu. Tām bija jābūt uzreiz, bet izveidojās absurda situācija. Pirmajā rudenī vētras nolauztos kokus uzreiz nocirtu, teritoriju sakopu un uzaru meža dabīgajai atjaunošanai. Man tur jau auga divgadīgi stādi, kad tika pateikts, ka man atbalsts vētras seku likvidēšanai nepienākas, jo es jau visu esot izdarījis. Slaistam maksā, bet tam, kurš dara – nesanāk. Manā uztverē jābūt tā. Atnāk speciālists, apskatās jaunaudzi, atzīst, ka viss ir labi izdarīts, tāpēc pienākas atbalsta maksājums.
– Esi saņēmis valsts atbalstu?
– Tikai vienu reizi esmu saņēmis subsīdijas par meža kultūru kopšanu. Jaunaudzei atliek tikai uzmest skatienu, lai pateiktu, vai tā ir kopta, tāpēc mežsargs atnāca, paskatījās, un es saņēmu naudu par darbu. Rezultātā taču maksā par to, ka aug jauns mežs, nevis par to, ka īpašnieks pratis blēdīties.Pēc noteikumiem nedrīkstu mežu kopt pavasarī vai rudenī, bet man tas jādara pieteiktajā laikā – mēneša laikā. Absurds! Varbūt tieši tajā mēnesī es nevaru izkopt mežu. Es to izdarīšu citā. Mežs no tā necietīs. Tas var ciest citā situācijā, piemēram, ja es pagājušajā rudenī nebūtu izpļāvis jaunaudzi ar divgadīgajiem stādījumiem, tad tā man aizietu bojā, jo 23. septembrī uzkrita sniegs, kas kopā ar zāli jaunos kociņus noplacinātu. Tomēr es izkopu, pat necerot uz subsīdijām. Prasības, lai saņemtu atbalstu, līdzinās skriešanai pēc veikalā izmestas deficīta preces.
– Tas nozīmē, ka mežs visu pasaka priekšā?
– Mežs parāda priekšā, ko vajag darīt konkrētajā brīdī. Diendienā plānveidīgi pārlūkoju mežu un vēroju, kur vajadzīgas caurtekas, kur jārok grāvis. Attieksme nevar būt tāda, lūk, tagad man ir laiks, rakšu grāvi. Vispirms ir jānovēro, kāds mežs ir pavasarī un rudenī. Mežs ir mana banka un es esmu šīs zaļās bankas prezidents. Apmēram piecus hektārus meža esmu apstādījis viens pats, tikai dažkārt pieaicinot kādu palīgu. Kad sāku saimniekot, visur bija jāiet kājām, jo ar mašīnu nekur nevarēju iebraukt. Tagad visu saimniecību lepni apbraukāju, sēdēdams “Ņivā”. No rīta, kad ir enerģija, varu aiziet kilometriem tālu ar zāģi plecā, bet vakarā – ak, cik tā mašīna tālu. Tagad priecājos, ka ierīkodams ceļus, esmu bijis tālredzīgs.
– Tu ne tikai atjauno mežu, bet stādi arī dekoratīvus kokus?
– Vispirms pie manas mammas mājas 1997.gadā iestādīju trīs kalnu priedes. No tām ieguvu sēklas un rindu pagarināju vēl par 15 priedītēm. Radās iedvesma. Nolēmu, ka uz mežu ir jāierīko ceļš. Ar iesniegumu vērsos attiecīgajās iestādēs un saņēmu atļauju savas ieceres īstenošanai. Izveidoju uzbērumu, uzliku grants un smilts segumu, bet gar malām iestādīju 12 kociņus 40 metru attālumā vienu no otra – katram mēnesim pa vienam. Cilvēki baumoja, ka Grīnšteins grasās celt māju, jo nebija pieraduši, ka ceļu, kas ved uz mežu, apstāda ar kokiem. Ceļa sākumā, kas ved uz Lielo priedi, vienā pusē ir meitas Gundegas, otrā – meitas Madaras stādītais ozols, tālāk aug sudrabegles, sudrabkļavas, Arizonas baltegle, Rumēlijas priedes, duglāzijas un ciedru priedes. Būtībā tā ir zemē nomesta nauda tiešā nozīmē. Mēdzu jokot, ka rīkojos muļķīgi, jo savu naudu noroku zemē. Prātīgs cilvēks naudu ieraktu vienā vietā, bet, apstādot hektāru lielu platību, es šo naudu ieroku 200 vietās.
– Savam mežam esi devis arī dažādus vārdus. Kā tie radušies?
– Es ilgi domāju par īpašuma zīmju likšanu, jo katrai mājai ir mājas vārds, katram cilvēkam arī ir vārds, kādēļ lai manam mežam nebūtu? Centos saglabāt vietvārdus. Manā mežā ir, piemēram, Olu purviņš, Kazu pļaviņa, Robežupīte un Briežu kalns. Vietvārdi ir arī jaunajiem mežiem, piemēram, Rankā ir Ķēniņa mežs, Meža klaips un Cīrulnieka bedre. Par katru no šīm vietām ir savs stāsts.
Cīrulnieka bedrē savulaik ar automašīnu iestiga toreizējais Rankas mežniecības mežzinis Modris Cīrulnieks, Meža klaips ir ar kokiem apaudzis kalns, kas līdzinās varenam maizes klaipam. Mežā ir jāstrādā ar mīlestību. Šādā darbošanās reizē sajutu, ka mani kāds nemitīgi novēro. Pamanīju, ka tas ir buks ar skaistiem ragiem – īsts ķēniņš. Tā radās nosaukums Ķēniņa mežs.
– Vai mežs dod iespēju nopelnīt?
– Mežs mani nodrošina šodien, lai es būtu paēdis. Mežu vienmēr esmu cirtis tik daudz, cik spēju mežu atjaunot un apsaimniekot. Nociršana līdzinās pašam savas mājas izlaupīšanai. Kopumā mūsu meži šodien ir izlaupīti, lai gan ir arī otra patiesība. Ja cilvēki mežos neko nedarītu, tad pēc simts gadiem visa Latvija būtu viens vienīgs mežs. Jautājums ir: ko mēs gribam nākotnē? Kvalitatīvu mežu vai mūžamežu? Nosodījumu ir pelnījuši slaisti, kas mežu nogriež, bet neatjauno.
– Tev ir daudz radošu piemēru, kur likta lietā paša izdoma?
– Manā mežā arī bija ieviesušies kaitēkļi. Lai bojātos kokus izgrieztu un izvestu ar tehnikas palīdzību, man nāktos zaudēt 50 un 60 gadus vecas priedes. Šoreiz man nebija iespējams nomāt tādu tehniku, kas izbrauktu starp kokiem, tos neskarot. Tās vietā iegādājos 20 metrus virves, nozāģēju koku, nodarināju, paliku apakšā apaļkokus un ar automašīnas “Ņiva” palīdzību visus kokus izvilku no meža. Ja cilvēkam nepietiek fiziskā spēka, jāliek lietā izdoma. Tam bija vajadzīgs laiks, bet galvenais – vēlme šo darbu paveikt. Arī stādot jaunaudzi, pirmo reizi eksperimentēju. Izcirtu visus krūmus un saliku vālos, starp kuriem iestādīju eglītes. Stādījumu ir vieglāk kopt, jo ir iezīmētas eglītes, zari dod aizvēju, kā arī pamazām trūd, radot kociņiem mēslojumu. Šis process notiek arī dabā, tikai es šo procesu izmantoju mērķtiecīgi.
