Ieva Bērziņa: “Droši vien varu būt pateicīga savam sargeņģelim un varbūt arī tai Ziemassvētku dienai, kurā piedzimu, ka manā dzīvē viss ir ritējis veiksmīgi.”
Krīt baltas sniegpārslas, eglītes zaros deg spožas sveču liesmas un cilvēki gaida notiekam Ziemassvētku brīnumu. Kā Ziemassvētku brīnums saviem vecākiem pirms 70 gadiem pasaulē nāca arī tirzmaliete Ieva Bērziņa.
– Vai tas, ka esat dzimusi Ziemassvētku laikā, ir kaut kā īpaši ietekmējis jūsu dzīvi? – Mēs katrs esam bagāts ar to, ka mums pieder viss, kas ar mums ir noticis. Atceroties visu, kas ir noticis ar mani, es droši vien varu būt pateicīga savam sargeņģelim un varbūt arī tai Ziemassvētku dienai, kurā piedzimu, ka manā dzīvē viss ir ritējis veiksmīgi. Par savu dzīvi es nevaru teikt nevienu sliktu vārdu – kā agrāk teica mana vecmāmiņa, tā jau būtu Dievam acīs spļaušana.
Nerunāsim, protams, par biogrāfiskiem notikumiem, bet tie tikai ir izgreznojuši manu dzīvi. Tas, ko esmu piedzīvojusi kā pediatre, man nekad neaizmirsīsies. Arī tas, ko es piedzīvoju pašreiz, strādājot ar veciem cilvēkiem, liek daudz ko piedomāt un vērtēt citādāk.
– Vai nav mazliet žēl, ka visi svētki ir vienā dienā?
– Esmu dzimusi savā vārdadienā. Mani bija nolemts saukt par Ievu. Dakteris ir smējies un jautājis, kas būšot, ja nu gadījumā piedzims dēls, vai tad saukšot par Ādamu? Bet mammīte bija pārliecināta, ka būs meita.
Mans vārds ir saaudzis ar eglīti. Arī tad, kad eglītes nededzināja, kad Latvijā Ziemassvētkus nesvinēja, man tie bija vienmēr un arī mūsu ģimenē tie ir bijuši vienmēr. Man eglīšu ir bijis tikpat daudz, cik man ir gadu. Tas ir tāds rituāls, kas saistās ar mīļumu un jaukumu. Mūsu ģimenē Ziemassvētki nav tik daudz saistījušies ar baznīcā iešanu. Eglīte vienmēr ir bijusi mūsu mājas altāris.
Ziemassvētki vienmēr ir bijuši radu kopā sanākšanas svētki, un tikai tagad varbūt nedaudz ir rūgtums, droši vien tāpat tas ir arī daudzās citās ģimenēs, jo dažnedažādu apstākļu dēļ mēs vairs nevaram sapulcēties tādā pulkā kā kādreiz.
– Kuri Ziemassvētki atmiņā ir palikuši visspilgtāk?
– Visjaukākās atmiņas par Ziemassvētkiem saistās ar bērnību. Es mūžīgi atcerēšos, ka vecmamma man vienmēr dāvināja neparastas dāvanas. Vienā dzimšanas dienā viņa man uzdāvināja mazo cukurvistiņu un cukurgailīti, un šis gailītis tik skaisti dziedāja. To atcerēšos visu mūžu. Ir bijis arī daudz citu skaistu dāvanu, taču šī atmiņā ir iespiedusies īpaši spilgti.
Skumjākie Ziemassvētki bija tad, kad mācījos Pēterburgā. Tad bija jāuzbur Ziemassvētku sajūta kopmītnes istabiņā, bet, par laimi, ar radu atbalstu Ziemassvētki man vienmēr ir bijuši sirdī.
– Vai Ziemassvētkos esat piedzīvojusi brīnumu?
– Ziemassvētki paši par sevi jau ir brīnums. Īpašus brīnumus neesmu šajā laikā piedzīvojusi, taču brīnums varbūt ir pēkšņi atcerēties tos cilvēkus, ar kuriem pašreizējais moments nemaz nesaistās.
Ja mani mazbērni – trīnīši – būtu piedzimuši Ziemassvētkos, tas būtu īsts Ziemassvētku brīnums, bet viņi dzima februārī. Un tomēr – man ir septiņi mazbērni, es varu septiņas reizes runāt par katru no viņiem!
– Lepojaties ar saviem bērniem un mazbērniem.
– Es nedaudz gaužos, ka mana vecākā mazmeita ir Nīderlandē un tur studē. Man ir mazliet bail, ka viņa neatgriezīsies atpakaļ. Taču citādi – bērni un mazbērni man ir malači. Visi mācās, ceru, ka arī mazos būs spēks izskolot.
Es nezinu, kā ir ar citu cilvēku sajūtām, bet es tagad, strādājot ar veciem cilvēkiem, redzu un izjūtu vecumu. Un man pret vecumu nav nekādu ilūziju. Redzu, cik pie katra cilvēka kāds no ģimenes vairs atnāk, cik viņš jūtas pamests vai nepamests, tieši tādēļ mēs arī savā namiņā cenšamies šajā laikā iedegt Ziemassvētku gaismiņu.
Šajā sakarā arī gribu izteikt pateicību tām pašvaldībām, kas ne tikai formāli rūpējas par sava pagasta iedzīvotājiem, bet atceras viņus arī Ziemassvētkos. Tas nozīmē, ka žēlsirdība nav zudusi. Mēs jau dodam ne jau tāpēc, lai tam otram cilvēkam būtu, bet lai mēs paši būtu apmierināti, ka esam devuši.
Kad man, piemēram, zvana telefons, es zinu, ka mani kādam vajag, un līdz šim vēl nav skanējis – vai tev ko nevajag? Tas laikam liecina, ka es joprojām esmu jauna, visu varoša vecmāmiņa. Un es tiešām cenšos tāda arī būt! Jo dots devējam atdodas.
– Kā jūs pievērsāties rakstīšanai?
– Kaut kur tā indeve sākās. Laikam jau ar to pašu „Latvijas Avīzi”. Es vienkārši atcerējos mammas kādreiz teikto, ka vienu romānu jau katrs var uzrakstīt. Pie tā es arī pieķēros. Kāds tas pirmais cepiens iznāca, tāds iznāca, bet tad jau āķis bija lūpā un sāka dīdīt rakstītāja nemiers. Es nekad neko nenorakstu no dzīves tieši. Man ir bailes, ka visi prototipi man nāks virsū.
Arī tagad tas reizēm notiek, dažreiz pat nākas izskaidroties. Es sajaucu visu kā rasola bļodā, paņemu pa vienam kumosiņam no šā un tā. Piemēram, biju kādās bērēs, vēroju situāciju un man sagribējās pafantazēt, kā viss notika dzīvē. Tas patiesībā ir arī motīvs manam nākamajam darbam, pie kura pašreiz strādāju.
(Vairāk lasiet 23.decembra “Dzirkstelē”)
