Šajā gadā Gulbenē zelta kāzas svinējuši 5, smaragda kāzas 6, bet dimanta kāzas 3 pāri. Tie ir cilvēki, kuri kopā nodzīvojuši 50, 55 un 60 gadus.
Pirmajos Ziemassvētkos, 25.decembrī, zelta kāzas svinēja gulbenieši Inta un Uldis Kļaviņi. Plecu pie pleca kopā aizvadītajam pusgadsimtam, šķiet, piemīt īpaša Ziemassvētku laika svētība, kas neredzamām saitēm saista šos cilvēkus, padarot par vienu veselu. Divus gadus Intai liegta spēja staigāt, tāpēc šodien viņas lielākais morālais un arī fiziskais balsts ir Uldis. Viņš pēc dabas ir klusētājs, tāpēc saruna notika ar Intu.
– Kā jūs abi pirms piecdesmit gadiem iepazināties?
Inta: – Iepazināmies Stāmerienā, kur mans tētis strādāja par Stāmerienas stacijas priekšnieku. Tā arī izaugu bānīša dunoņas pavadīta, jo vecākiem dzīvoklis atradās stacijas ēkā. Arī Ulda vecāki dzīvoja Stāmerienā. Uldis tikko bija atnācis no dienesta Padomju Armijā. Viņš bieži nāca uz staciju, lai brauktu uz Gulbeni. Klusībā nospriedu, ka viņš ir glīts jauns cilvēks. Acis tā vien griezās uz viņa pusi. Beidzot saņēmos un Uldi uzrunāju, nevarēdama sagaidīt, kad viņš spers pirmo soli. Ko toreiz teicu Uldim, ko viņš man atbildēja, kas šodien to vairs var atcerēties. To gan atminos, ka projām negriezās. Sacīt, ka iemīlējāmies viens otrā no pirmā acu skatiena, gan nevaru.
– Šodien divi jauni cilvēki ātri sāk dzīvot kopā, kā bija jums?
Inta: – Kāds laiciņš pagāja, kamēr sagājām kopā. Uldis sāka braukt ciemos pie manis uz Gulbeni, jo tad jau dzīvoju pilsētā. Man dzīvoklis tolaik atradās mājā, kur šodien ir veikals “Rankas sieri”. Vakarā viņš ilgāk aizkavējās, bet bānītis tad jau bija aizgājis, puisim nekas cits neatlika, kā vien palikt Gulbenē pa nakti. Vai tad nu likšu cilvēkam desmit kilometrus iet pa sliedēm kājām, lai gan bija jau gadījumi, kad Uldis gāja kājām.
Uldis: – Bija jau visādi, bet jaunībā desmit kilometri pa sliedēm nekas ārkārtējs nebija.
- Kāzu dienas datumu izraudzījāties apzināti?
Inta: – Tolaik Ziemassvētkus svinēt neatļāva. Visu vajadzēja darīt laikus. Man bija draudzene Elza Sproģe, kurai bija draugs Vilis. Tā arī norunājām, ka laulāsimies 25.decembrī. Žēl, ka šodien Elziņa jau viņā saulē. Pienāca noliktā diena, visi četri aizgājām uz dzimtsarakstu nodaļu, kur tās vadītāja Marija Vasiļjeva mani un Uldi salaulāja.
Uldis: – Daudz viesu un garu goda galdu nebija. Pēc sarakstīšanās visi četri atnācām uz dzīvokli, nedaudz pasvinējām notikumu un ar to mūsu kāzu diena bija galā.
Inta: – Ne es, ne Uldis viens otram nedevām solījumu, ka būsim kopā, 30, 40 vai 50 gadus. Klusībā abi sapratām, ka vēlamies būt kopā ne tikai tikšanās reizēs, bet arī katru rītu, dienu, vakaru un nakti.
- Ar ko Uldis jums šķita labāks par pārējiem puišiem?
Inta: – Viņš bija ļoti kluss, mazrunīgs. Tolaik jau puišu arī nemaz tik daudz nebija. Jaunībā man patika iet uz ballēm, lai kārtīgi izdejotos, tāpēc priecājos, ka Uldis mani aicināja uz deju. Ne vienmēr tā bija pirmā deja, jo lūdzēju man netrūka. Uldis bija labs dejotājs, bet man tas patika. Kamēr vēl nebijām apprecējušies, reizē uz balli negājām, bet satikāmies pasākumā. Laikam jau Uldi ar kaut ko spēju piesaistīt, jo pēc vārda kabatā nemeklēju.
– Kas jūs piesaistīja Intā?
Uldis: – Inta bija runīga un dzīvespriecīga.
– Vai bijāt greizsirdīgi viens uz otru?
Inta: – Greizsirdība starp mums nekad nav bijusi. Tā nav nekas labs. Pirms Ulda jau biju precējusies, bet pirmais vīrs nomira. Paliku viena ar viņa meitu. Arī viņas vairs nav šajā pasaulē. Ne Uldis, ne viņa vecāki neiebilda, ka dēls apprec sievieti, kurai pūrā meita. Laikam jau saprata, ka ne jau viņiem, bet Uldim būs ar mani kopā jādzīvo. Arī tad, kad vīrs darbā ilgāk aizkavējās, ar greizsirdības pārņemtām domām sevi nemocīju, gaidīt gan ļoti gaidīju mājās. Nekad gulēt negāju, iekams Uldis vēl nebija pārnācis. Varbūt bija vainojams iekšējs uztraukums par tuvo un mīļo cilvēku, lai gan ar mīlestību apliecinošiem vārdiem nešķaidījāmies. Vienmēr jau gribas, lai mājās tevi kāds gaida. Kad apprecējāmies, es strādāju Gulbenes 1.bērnudārzā par saimniecības pārzini, bet Uldis – mežrūpniecības saimniecībā. Pēc 18 bērnudārzā nostrādātiem gadiem, pārgāju darbā uz mežrūpniecības saimniecību, kur strādniekiem piegādāju siltas pusdienas. Bieži dzirdēju, ka cilvēki par Uldi teica, ka viņš ir cilvēks ar “zelta” rokām. To pa īstam pati novērtēju tikai tad, kad bijām precējušies.
- Kurš jūsu ģimenē bija visa noteicējs un galīgo lēmumu pieņēmējs?
Inta: – Laikam jau es. Man vienmēr piederēja galavārds. Uldis vairāk atbildēja ar “jā” vai “nē”. Arī bez strīdiem neiztikām, lai gan strīdu uzturētāja biju es. Īpaši algas dienās, kad vīrs ilgāk “aizsēdējās” darbā. Kas nu tā par dzīvi, ja divi cilvēki nesabaras? Uldis tādās reizēs pretim nekad nerunāja un netaisnojās, bija pavisam kluss un ātri vien taisījās pie miera. Tā jau arī laikam bija labāk. Ja ģimenē viens ir straujas dabas, tad otram jābūt mierīgam, citādi jau būs viena vienīga plēšanās. Mājas darbus gan neesam dalījuši, ko vajadzēja, to darījām kā viens, tā otrs. Pēc būtības esmu ļoti kārtīga, tāpēc to prasīju arī no pārējiem ģimenes locekļiem. Šinī ziņā mums abiem ar vīru domas saskanēja.
Uldis: – Tā jau bija gan.
- Kopīgi esat izaudzinājuši dēlu Āri, kuram pašam ir sava ģimene, kurā aug divas meitas?
Inta : – Āris piedzima pēc pieciem kopā nodzīvotiem gadiem. Viņš mums ir ļoti labs un paklausīgs dēls. Arī bērnībā blēņas nedarīja un pēc žagara raudzīt nevajadzēja, ja kaut kur gāja, vienmēr pateica, kur iet. Ja arī dažkārt bija pelnījis bārienu, tad tā biju es, kas dusmojās. Abi priecājāmies, ka Ārim skolā viss padevās, viņš jau mums bija aktīvs puika, dejoja deju kolektīvā. Tur stalti puiši vienmēr bija vajadzīgi. Par saviem bērniem vienmēr ārkārtīgi rūpējāmies. Atceros, Ārim bija izlaidums vidusskolā. Viņš pirms tam gan teica, ka mājās tik drīz nebūs, tāpēc pret rītu sarunāju ar viņu tikšanos centrālajā Gulbenes skvērā, kur tolaik atradās Ļeņina piemineklis, lai atnestu bļodiņu ar rasolu. Cik tad var staigāt, neko neēdis! Tālu jau nest nevajadzēja, jo tad mums bija dzīvoklis telpās, kur šodien atrodas Ābeļu aptieka. Tagad pati, to atminoties, pasmejos. Diezin vai šodien tā vairs rīkotos, bet, kas ir bijis, tas bijis. Dēls, vedekla un mazbērni mūs neaizmirst. Vienmēr ienāk apraudzīt, kā dzīvojam.
- Jums abiem ir liela dzīves pieredze. Vai ar to dalījāties arī tad, kad dēls veidoja savu ģimeni?
Inta: – Nē. Ļāvām, lai viņš pats krāj un veido savu pieredzi. Kurš tad prasa padomu vecākiem? Kādu padomu varam iedot, ja pašiem savas galvas uz pleciem? Tā ir viņa dzīve un viņa problēmas, kas pašam jāatrisina. Ja tādas arī ir, Āris par tām nekad nestāsta. Mums arī vieglāk, vismaz mums nav jāuztraucas.
– Jums abiem ar vīru bija arī kopīgs vaļasprieks?
Inta: – Jā. Man ārkārtīgi patika makšķerēt. Rītos varēju uzcelties reizē ar pirmajiem gaiļiem, lai dotos uz ezeru, sēstos laivā un makšķerētu. Arī Uldis labprāt makšķerēja, kad Āris paaugās, devāmies makšķerēt visi trīs. Savukārt Uldis no plēstiem skaliem pina skaistus grozus sēņošanai, veļai un citam. Stundām ilgi un pacietīgi vīrs ļāvās šai nodarbei. Skaisti pinumi viņam padevās.
Vai piecdesmit gadu laikā atcerējāties savu kāzu dienu?
Inta: – Īpašas svinības nerīkojām, bet Ziemassvētkos vienmēr jau atcerējāmies, ka ir mūsu kāzu diena. Īsti neatminos, bet, manuprāt, arī sudrabkāzas nerīkojām. No vīra puses arī ar ziediem neesmu lutināta, bet to es saku bez pārmetumiem. Laikam jau ļoti labi pazīstu Uldi. Mēs vienkārši izdzīvojām savu ikdienu, šodien pat īsti neaptverdami un nevarēdami noticēt, ka šis laiks ir pagājis kā viena gara un skaista diena.
Kādi ir jūsu galvenie priekšnoteikumi, lai kopā nodzīvotu pusgadsimtu?
Inta : -Nevajag censties par katru cenu izmainīt otru cilvēku. Tās būs tikai liekas pūles, jo tas neizdosies. Arī Uldis visu mūžu ir bijis klusētājs. Viņš var stundām ilgi sēdēt un uz visiem jautājumiem atbildēt ar noraidījumu vai piekrišanu. Ja cilvēks tāds ir, ko tad es mainīšu. Reizēm jau gribējās, lai būtu otrs cilvēks, ar kuru kādā jautājumā konsultēties, bet Uldi pati izvēlējos, zinot, ka pašai vajadzēs visu izlemt, lai arī dažkārt tas nenācās viegli. Arī sīkumi nedrīkst nomākt saticību. Ja arī kas atgadījies, to vajag aizmirst. Par sīkumiem nevajag ilgi naidu turēt. Par visu vairāk kāzu dienā Uldim klusībā vēlu veselību, ko tad bez viņa es iesāktu? Šajos gados esam kļuvuši par vienu veselu.
Uldis: – ( klausās Intas vārdos un smaida)
