Latvijā
ir arvien vairāk pašvaldību, kuru vadībā kopš neatkarības
atjaunošanas nekas nav mainījies. Vides aizsardzības un reģionālās
attīstības ministrija (VARAM), kuras atbildībā ir pašvaldību
darba pārraudzība, pašlaik cīnās ar opozīcijas līdzdalību
ievērojami ierobežojošiem pašvaldību saistošajiem noteikumiem.
Dažās pašvaldībās diemžēl iemeties autoritārisma vīruss. Un
vīrusi, kā zināms, ir lipīgi. Saeimas Valsts pārvaldes komisijas
izstrādātais “Vietējo pašvaldību referendumu likums” piedāvā
nelielu pretpoti.
Diemžēl
pagājušonedēļ pati VARAM iznira kā zibens no skaidrām debesīm,
lai šo likumu torpedētu. Saeimas atbildīgā komisija ar šo
likumprojektu strādā jau sešus gadus un par tā virzību trešajā,
galīgājā lasījumā 10. maijā jau bija vienojusies. Šī likuma
sagatavošana saskaņā ar “Likumu par pašvaldībām” ir
VARAM atbildība jau kopš 2009. gada. Ministrija pati ir šī likuma
virzītāja un piedalījusies tā izstrādē. Tagad sanāk, ka
ministrija, pēkšņi attapusies, grib apēst savu saules gaismu vēl
neieraudzījušo bērnu. Saskaņā ar komisijas lēmumu vietējo
pašvaldību referendumu likumam būtu jāstājas spēkā 2019. gada
1. jūlijā.
Pēc
VARAM “stopkrāna” komisijas sēdē ir pieņemts lēmums
“turpināt diskutēt”. Saeimas valsts pārvaldes komisijas lēmums
atbalstīt likumprojekta virzību uz Saeimu 3., galīgo lasījumu
tādējādi ir “pakārts gaisā”, gaidot laiku, kad VARAM
ministrs varēs atnākt par šo likumprojektu “parunāties”.
No VARAM vēstules īsti nepaliek skaidrs, kas tad pašai VARAM šajā
likumā nepatīk – neskaidri idejas autorība piedēvēta kādai
savulaik nevēlamai partijai, minēts arī, ka šie referendumi
“neesot lietderīgi”.
Kas
tad ir tik draudīgs šajā likumprojektā? Tas paredz iespējas
konkrētajā pašvaldībā deklarētajiem izteikties par trīs
jautājumiem – pašvaldības ilgtspējīgas attīstības
stratēģiju, publisku ēku būvniecību un pašvaldības domes
atlaišanu. Pašvaldības referendumam paredzēta lemjoša, nevis
konsultatīva loma. Lai izteiktos par katru no šiem jautājumiem,
pašvaldības iedzīvotājiem jāveic ievērojams darbs. Piemēram,
lai panāktu 2017. gadā ievēlētās Rīgas domes atlaišanu, tā
ierosināšanai būtu nepieciešams elektroniski vai papīra versijā
savākt nedaudz mazāk kā 130 tūkstošu parakstu (30% no
iepriekšējās vēlēšanās reģistrētajiem vēlētājiem). Tas ir
tik, cik vēlētāju vēlēšanās nobalsoja par Saskaņu. Lai
referendums būtu noticis, tajā jāpiedalās vismaz 82 tūkstošiem
vēlētāju (2/3 no iepriekšējās vēlēšanās piedalījušos), no
kuriem vairāk kā 50% nobalsotu “par”. Turklāt referendumu par
domes atlaišanu būtu iespējams sarīkot tikai domes darba otrajā
un trešajā gadā, bet ne pirmajā vai ceturtajā.
Daži
Saeimas Valsts pārvaldes komisijas deputāti, piemēram bijušie
Skrundas, Tukuma un Apes novada priekšsēdētāji stingri atbalstīja
vietējo pašvaldību referendumu likuma virzību, uzskatot, ka tas
ir svarīgs instruments iedzīvotāju un pašvaldības dialogam.
“Gudra pašvaldības dome līdz referendumam nenonāks, viss tiks
atrisināts sarunu ceļā”. Savukārt ZZS, Nacionālās apvienības
un Saskaņas deputāti uzskatīja, ka “jāturpina parunāties”.
Dārgie Saeimas kolēģi, ka tik mēs “neturpinām parunāties”
līdz brīdim, kad attapsimies, ka kādā pašvaldībā “runāt
turpinātāji” būs, pašvaldības dome arī būs, bet iedzīvotāji
tur vairs negribēs dzīvot.
