Kopš 17.septembra, Saeimas ārkārtas vēlēšanu dienas, ir pagājušas jau trīs nedēļas, bet iedzīvotājiem joprojām nav nekādas skaidrības, kāda tad īsti būs nākamā Saeima un kādus populārus vai nepopulārus lēmumus mēs no tās varēsim sagaidīt.
Domāju, ka tāpat kā es, arī visi pārējie Latvijas pilsoņi, kas gāja uz vēlēšanām, turp devās ar vienu domu – kaut ko darīt lietas labā, kaut ko mainīt mūsu valsts politiskajā sistēmā. Cilvēki tiešām cerēja, ka varbūt tie, kas šoreiz tiks ievēlēti Saeimā, būs citādāki, vairāk domās par tautu, nevis par sava labuma gūšanu. Bet šīs cerības jau atkal ir izgāzušās ar lielu blīkšķi! Nekas nav mainījies!
Pat tikko ievēlēti Saeimā, deputāti un partijas jau rausta deķīti katrs uz savu pusi. Saeimā ievēlētie pat triju nedēļu laikā nespēj vienoties, kuram tad būt koalīcijā un kuram tur nebūs vietas. Politiķi ķīvējas un stīvējas, sarunas nonāk strupceļā un tad atkal tiek atsāktas no jauna. Patiesību sakot, šīs visas tā sauktās sarunas, konsultācijas un diskusijas jau sāk šķist smieklīgas. Jāpiekrīt vien ir kādai paziņai, kura teica, ka šāds politiskais teātris liek izzust jelkādai vēlmei turpmāk iet uz vēlēšanām. Viņa pateica skaidri un gaiši – nākamreiz es vēlēt nedošos, un, iespējams, šādu lēmumu jau ir pieņēmuši ļoti daudzi mūsu valsts iedzīvotāji.
Bet vēl taču priekšā arī ministru portfeļu dalīšana, bet laiks neapturami rit uz priekšu. Un nav jau arī nekādas garantijas, ka arī tad, kad jaunā valdība būs normāli uzsākusi darbu, cilvēkiem nenāksies vilties viņu pirmajos pieņemtajos lēmumos.
