Rēzeknes novads: Pilnīgi dulls latgaliešu hobijs

Kad ierodamies Rēzeknes novada Kaunatas pagastā pie Daces Zagorskas, viņa saka: “Jūs esat pilnīgi dulla latgaliešu hobija realizēšanas vietā – šis ir kandžas muzejs, viens no tūrisma objektiem mūsu pagastā.”
Viņa stāsta, ka viss sācies apmēram 2002.gadā, kad Rēzeknes novads izsludinājis projektu konkursu par kulinārā mantojuma, veco ražotņu, lauksaimniecības ražotņu un amatu saglabāšanu. “Es biju skolotāja Kaunatas skolā. Mākslas dienas taisot, saskārāmies ar to, ka, izrādās, pasaule ir piebūvējusi pieminekļus skābam gurķim, klizmas bumbulītim un pat kandžas aparātam! Un tad izrādījās, ka ir kolosāli vietvārdi, uzvārdi. Un tā vēsture arī nav viennozīmīga un velkas cilvēkam pakaļ ar tādiem faktiem, kādi tie reāli ir, un dažādi priekšmeti to apliecina. Tā sausā puse mani tā aizrāva, ka es gāju trīs reizes pie vīratēva uz mazo pirtiņu saprast, kā top laukos tā kandžiņa. Un es tiešām dabūju to saprast. Vēsturiski ir bijis tā, ka senie arābi izdomāja destilācijas aparātu, lai aktivizētu smaržas, jo, izrādās, smaržu eļļiņa viena pati pa gaisu aiziet nevar. Protams, par dzeršanu nebija ne runas. Un tad ar to tautu staigāšanu, ar kariem tas aparāts nonāk Eiropā. 11.gadsimta Eiropa: lopiņi dzīvo mājā, kakiņas un dubļi ielās - tādas smaržas...” ieskicē Dace.
Ar destilācijas aparātiem klosteros mēģinājuši izspiest visādus eliksīrus – gan mūžīgās jaunības, gan dzīvības, pat zeltu, bet nesanāca. “Taču nāca ārā dzēriens, kurš cilvēkam manāmi uzlaboja omu. Ja cilvēkam paliek labāk – simts punkti, ka tās ir zāles un jāpārdod aptiekā. Pārdeva jau arī aptiekā, bet parastais mirstīgais cilvēks jau īpaši piepirkties nevarēja, taču muižniecība gan. Muižnieki lēja bļodās un drupināja maizi, visu laiku bija žvingulī un ļoti labi jutās. Un tad vienā brīdī nāca apskaidrība, ka tā ir brīnišķīga lieta biznesam. Visām varām piederēja monopols dzērienu ražošanā. Padomju laikā arī tas bija bizness numur viens. Pētera I laikā, kurš Eiropā samācījās un gribēja Krievzemē attīstīt zinātni, mākslu, kultūru, uzcelt Sanktpēterburgu, būvēt kuģus, naudu vajadzēja. Un tad vienu brīdi izdeva pat rīkojumu, ka jāražo kandža: gadā visiem bija jāizpērk spainis dzēriena uz vienu cilvēku. Bērnu ģimenē bija daudz. Kad naudiņa bija samaksāta, tad jādzer ārā, bet ne visi piedzima uzreiz ar astoņpadsmit gadiem. Un tur sākās otra problēma – traumatisms: invaliditāte, darbnespēja. Nācās rīkojumu atcelt. Pētera I laikā bija pirmā zināmā slimības lapa, ko deva tirgotājiem, bet tirgotāji arī reizēm aizdzērās, tad viņiem deva lapu “dļa zaživļenija duševnih i teļesnih ran” (dvēseles un ķermeņa brūču sadziedēšanai). 19.gs. Vidzemē bija 938 krogi, krogam bija jābūt ik pēc divām verstīm. Saimnieks uz tirgu brauca vienu dienu, bet no tirgus - trīs un vairāk dienas,” stāsta Dace.
Viņa stāsta, ka Austrijas pilsētā Grācā ar pašvaldības atbalstu uzcelts vienīgais piemineklis destilācijas aparātam pateicībā par to, ka tieši alkohols nodrošina smaržu biznesu, jo Grāca ir smaržu ražotņu pilsēta. Pārējie pieminekļi ir konkrētu dzērienu aparātiem. Katrā Krievijas sevi cienošā diezgan lielā pilsētā ir kaut kāda telpiska kompozīcija “samogonkas” aparātam, arī Ukrainā, Francijā, Itālijā, Norvēģijā. Savukārt Rumānijā 1934.gadā kāds onkulītis izdomājis, ka vajag tautiskos rakstos sazīmēt ainavas no cilvēka dzīves uz kapu pieminekļiem.
“Japāņi visai pasaulei paziņojuši, ka viņiem ir uz zemeslodes vecākā destilācijas aparāta atlējuma forma. Viņi ir kalnos atraduši divas akmens plāksnes ar renītēm un padziļinājumiem un visiem ir paziņojuši, lai gan speciālisti īsti nav sapratuši, kā tas viss darbojas. Vēsturiski, izrādās, ģimene sēdējusi apkārt kubulam un košļājuši rīsus, tad spļāvuši tos kubulā - lai rīsus piespiestu rūgt, vajag siekalas. Tagad jau, protams, ražo rūpnieciski,” stāsta Dace.
“Latvieši ir estēti - mums tie vietvārdi ir vispār skaisti:  Kandženieki, Dzērumi, Brāģeri, Čarkas un citi, neskaistāki ir Zildeguņi, Pļēguri, Plenči. Parasti nosaukumi tiek apdzīvotām vietām pēc viena gruntīga notikuma vai atkal pēc sistemātiskām cilvēku nodarbēm. Citreiz ir tā, ka jaunais nosaukums izspiež veco, un tas ir pilnīgi reāli jebkurā valstī. Kad atcēla dzimtbūšanu un cilvēkiem piešķīra uzvārdus, dažreiz prasīja, kādi koki aug pie mājas vai ar ko nodarbojas, bet gadījās, ka atnāca pēc uzvārda iereibuši. Un tad nu varēja dabūt uzvārdu Siņuhins, Pleiko, Šmiga, Šļuka, Viņķelis, Naļivaiko, Plencis, Pjanijs, Alkašovs, Glāzītis un tamlīdzīgi,” stāsta Dace.
Izrādās, arī dažādos platuma grādos cilvēkiem alkohola panesamība ir dažāda. Piemēram, ziemeļu tautām  pat divus trīs mēnešus alkohols neiziet no asinīm. Āzijas tautām četru piecu grādu stipruma ir gana, bet mongoļi pieliek pie ķēves piena raugu, izdzen caur “trubām” un dabū 18 grādus.  
Īpašs stāsts ir par glāzēm. Piemēram, labi zināmā krievu “graņonka” ir dažādās variācijās. “Tikai “russkij čelovek” (krievu cilvēks) var izdomāt, ka katrai vajadzībai nepieciešama sava glāze. Vera Muhina kā māksliniece konstruktīvisma stilā to ir izdomājuši 1943.gadā, “graņonka” palaista ražošanā 11.septembrī, bet modelis ar malu ir izdomāts speciāli gāzētā ūdens aparātiem, lai maliņa neķertos,” zina Dace. Parasti “graņonkai” ir 16, 18 vai 22 šķautnes, bet esot ekskluzīva partija “17 mgnoveņij vesni” (17 pavasara mirkļi), kas esot retums. Esot pat rozā stikla “graņonka” speciāli vīnam. Savukārt mazā “graņonka” pat esot redzēta Indijā uz ielas garšvielu tirgotavā. Dacei ir arī “graņonka”, kura saucas “soobraziķ na troih” (sastiķēt uz trijiem). “Ja ir puslitrs “šņabja”, tad viss būs kā aptiekā: ja lies līdz augšai - 167 g un nevienam nebūs bēdīgi. Ja pielika sērkociņu kastīti no augšas, tad varēja uz septiņiem sadalīt. Viss bija “saštukots”,” skaidro Dace.
Uzzinām arī, ka knipis pa kaklu radies no tā, ka agrākos laikos piešķīra privilēģiju krogā dzert par brīvu un uzspieda uz kakla kādu zīmi. Bet alkohola stiprums noteikts tāds, lai varētu viegli pārbaudīt, vai nav pieliets ūdens, – alkohols līdz 40 grādiem nedeg.

Pievieno komentāru

Ceļojumi