Varakļānu novads: “Vara klānu” dzērieni jābauda nesteidzoties

“Vara klānos” jeb Varakļānos atrodas viena no mazākajām alkohola ražotnēm Latvijā – “Brovar”, kas iekļauta arī vietējo pārtikas ražotāju katalogā “Novada garša”. Tās īpašnieks Arnis Broks stāsta, ka sākumā bija doma darboties tikai ar bitēm un ražot bišu produkciju. Ir uzbūvēta bišu mājiņa ar divām bišu gultām, kuras piedāvā maijā, jūnijā un jūlijā, kad ir tas efekts un tā smarža. Arī mēs degustējam siltu maizi ar medu, kas ir ļoti garšīgs. Nu jau klāt nācis arī lauku tūrisms un viesu uzņemšana.

Dzēriena nosaukums ir saistīts ar Varakļānu nosaukumu. “Vara klānu” tāpēc, ka pirmsākumos, kad Lubāna ezers pēc plūdiem nosusēja, grīslis esot saulē atspīdējis vara krāsā, bet applūstošie krasti ir klāni. Uzņēmums piedāvā piecu veidu dzērienus piecu tilpumu pudelēs.
“Mums ir ģimenes uzņēmums, bet es esmu visa šī pasākuma autors, taču praktiski esam iesaistīta visa ģimene – arī sieva Agnese, dēli Aivis un Armīns. Iepriekš strādāju ugunsdzēsējos, un tad man bija vairāk laika nekā tagad. Nopietni. Kopš pāris mēnešus esmu pensijā, es televizoru neesmu skatījies,” saka Arnis.

“Brovar” stiprie dzērieni atšķiras no citiem ar to, ka tiem ir izteikta augļu garša. Paši pirmie produkti, kas radās, bija “Rabarbers” un “Ozols”, tad “Upene” un “Cidonija”. “Rabarberam” ir tik izteikta rabarberu garša, ka kāds pat nosmejas, ka tas ir “nepieklājīgi garšīgs”. “Arī to kandžas garšu ir jādabū nost,” stāsta Arnis un piebilsta, ka process jau ir ļoti vienkāršs. “Noraudzē brāgu, destilē, nav jāžēlo augļi, jāliek daudz. Mēs nelietojam nekādas esences, ne sīrupus.”

Augļus viņi audzē paši, tomēr vēl pietrūkst, jo labai produkcijai augļu vajag ļoti daudz. “Tālāk ir sulu spiešana, “zaptes”, “ciedru” no ogām, kas paliek, – visu liekam brāgā iekšā. No kā rūgst, visu liekam, bet tikai to, kas savā dārzā un kaimiņu. Pārsvarā izmantojam ogas. Saliekam vispirms brāgu – miksli, kas veidojas no ogām, cukura arī, protams, rauga. Bet neliekam tos raugus, kas rūgst trīs četras dienas. Mums tas rūgšanas process notiek vismaz 25 dienas. Minimums. Un tad tas viss lejas aparātā destilācijai. Divas reizes destilējam, tad tas nonāk ozolkoka mucās, kaut kas nerūsējošā tērauda traukos, kur gatavo uzlējumus. Tur tas stāv no 25 dienām uz augšu. Tad tiek noliets lielajos traukos. Vēl nostāv ap nedēļu. Un tad mazā iekārtiņa ar vakuuma sūkni to caur filtru pilda pudelēs. Maziņš aparātiņš, bet mums pietiek. Saražojam vidēji 700 pudeles katru mēnesi,” stāsta Arnis.

Visas dzērienu receptes ir pašu radītas. Arnis saka, ka vissarežģītāk ir ar “Ozolu”, kas ir viskijveidīgs ar 42% alkohola un arī gatavots uz augļu bāzes. “Ozols” saucas tāpēc, ka ozolkoka mucā turēts. “Divus gadus “grāmatu” rakstu, jo neesmu vēl atradis to pašu, pašu... vēl testēju. Eksperimentam arī nevari baigo daudzumu turēt un testēt, jo, cik tu saražo gadā, tik jāiztirgo. It kā gribētu ilgāk noturēt, bet nedrīkstam saražot vairāk, lai turētu ilgāk,” viņš saka.

Visstiprākais ir “Ābols” (45%), kas arī tiek turēts mucās, bet uzlējumi (30%) stāv nerūsējošā tērauda tvertnēs. ““Ābols” ir no simtprocentīgas ābolu sulas, cukura tur ir ļoti maz, iznākums ir tāds kā kalvadoss. Tas nav priekš dzeršanas, bet domāts vairāk kā zālēm. Piemēram, vakarā jūti, ka kakls aizgājis ciet, paņēmi 50 gramus un rītā tu vari iet. Bija ražotājs iebraucis, ieraudzīja manas proporcijas un teica: “Tu kaut kam ko pierādīt gribi?” Es teicu: “Nē, man tā ir recepte.” Viņš teica: “Drīz tu bankrotēsi.” Tāpēc arī par mums smejas, ka mēs kaut kur akcīzes markas pazaudējam, ka tik daudz varam saražot, vai tik godīgi strādājam, vai arī ir laba produkcija, jo noiets mums tiešām ir. Protams, pietrūkst mums telpu, bet visa tā situācija šobrīd ir tāda neskaidra. Lai gan īstenībā Covid-19 vilnis mūs pat baigi uzsita uz augšu. Tikko mēs iesākām ražot, ziemā sākās epidēmija. Mēs atvērām internetveikalu, un pasūtījumi nāca. Ja gribi kaut notirgot, tad nežēlo neko – tur arī tas veiksmes stāsts. Pa diviem gadiem nav nevienas sliktas atsauksmes, arī internetā. Viens gan bija ielicis par tām cenām, ka esam “appīpējušies”. No malas jau liekas, ka cenas ir “kosmoss”, bet... Es nezinu, kā veikalā var maksāt puslitrs šņabja 4,99? Atņemot PVN un akcīzi, paliek 40 centi. Pudele, etiķete, veikalam jānopelna – kā tas ir no 40 centiem, es nesaprotu,” saka Arnis.

Pašvaldības projektā iegādātas tējas krūzes, ierīkota terase, iestiklota lapenīte, iegādāti krēsli, izveidota ugunskura vieta. Citā projektā radīta četrpaka skaistā iepakojumā ar cidoniju granuliņām un glāzītēm. Tie esot “Četri gadalaiki”: pavasaris – “Rabarbers”, vasarā – “Upene”, rudenī – “Cidonija”, bet “Ozolam” ir 42 grādi, kas sasilda ziemā.

Pievieno komentāru

Ceļojumi