Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Daugavpils novads: Zirgu staļļa vietā top skursteņkūkas

Svetlana Smirnova stāsta, ka pirmās ziņas par Kalkūniem parādījušās 1519.gadā. Foto: Pārsla Konrāde.

Pie pašas Daugavpils atrodas Kalkūnes pagasts, kas atpazīstams ceļotāju lokā kļuvis, pateicoties Svetlanai Smirnovai. Viņa kopā ar dzīvesbiedru Kalkūnes centrā vietā, kur kādreiz atradušies barona Augusta fon Etingena zirgu staļļi, izveidojusi jaunu kultūrvietu – “August Platz”. Pagājušajā vasarā devāmies lūkot šo vietu ar vācisko nosaukumu un baudīt citās zemēs populārās skursteņkūkas.
Saimniece mūs sagaida austriešu tautiskajā tērpā, jo barons jau nācis no vācu zemēm. “Mana interese par šīs vietas vēsturi noveda pie projekta “August Platz”. Kādus trīs gadus kopā ar vīru tīrījām, krāsojām, būvējām, jo te bija grausti. Tas, ko mēs šeit izdarījām pa trīs gadiem, ir mana uzvara! Es ar to ļoti lepojos! Tātad jūs esat Kalkūnē, pareizi gan būtu Kalkūni, – mazā ciematiņā,” sagaidot saka Svetlana.
Viņa stāsta, ka sarkano ķieģeļu ēkas, kas redzamas Daugavpilī, būvētas no Kalkūnē ražotajiem ķieģeļiem. “Kalkūni ir Dinaburgas cietokšņa ķieģeļu dzimtene, jo tieši šeit ražoja ķieģeļus. Mums ir ļoti mālaina augsne, un te no viduslaikiem bija ļoti daudz ķieģeļnīcu,” saka Svetlana un rāda ķieģeļu fragmentus. No 1810.gada ļoti daudz ķieģeļu bija nepieciešams Dinaburgas cietokšņa būvei. 1868.gadā barons fon Etingens savā muižā modernizējis ražošanu un izveidojis lielu ķieģeļnīcu, kurā strādājuši 40 cilvēki. Pēc Pirmā pasaules kara sākās strauja ķieģeļrūpniecības attīstība. Mainījās ķieģeļu izgatavošanas tehnoloģijas. 1929.gadā Kalkūnu, Pāvilostas un Priekules ķieģeļnīcās bijusi vismodernākā tehnika. Pēc Otrā pasaules kara bija nepieciešams atjaunot cietušās dzīvojamās ēkas un rūpnīcas. Kalkūnos ķieģeļu rūpnīca atsāka savu darbību jau 1944.gada rudenī. 1958.gadā Kalkūnu rūpnīcu apvienoja ar jaunuzbūvēto silikātķieģeļu cehu Daugavpilī, izveidojot Daugavpils ķieģeļu rūpnīcu.
Svetlana stāsta, ka 19.gadsimtā Kalkūne bijusi slavena arī ar to, ka tai blakus apdzīvotā vietā Ēģipte atradusies liela pasta stacija. “1836.gadā tika modernizēts vecs ceļš – pasta trakts, kas savienoja Sanktpēterburgu ar Varšavu. Tas bija 1250 kilometrus garš, no Varšavas līdz Sanktpēterburgai bija jābrauc divas nedēļas. Tas bija maksas ceļš. Pa ceļam bija daudz infrastruktūras objektu – ap 200. Dinaburgā arī bija ļoti liela pasta stacija. Diemžēl pēc gadiem divdesmit šis ceļš zaudēja popularitāti, jo parādījās dzelzceļš, ko uzbūvēja ļoti ātri,” stāsta Svetlana. 1862.gadā tika uzcelts metāla konstrukciju tilts no cietokšņa pāri Daugavai un nodibināta dzelzceļa stacija “Kalkūni”. Kopš 1872.gada stacija “Kalkūni” bijusi lielākā stacija uz divu dzelzceļa līniju krustojuma un parādīta visās Krievijas Impērijas ceļu kartēs. Barons fon Etingens arī izmantojis dzelzceļu alkohola, rauga un ādas izstrādājumu ražošanas vajadzībām. Viņam esot bijusi arī stādu audzētava, stādus viņš vedis tirgot arī uz Krieviju. No 1922.gada dzelzceļa stacija kļuvusi pazīstama kā “Griva”.
“Rosīgo dzīvi izjauca Pirmais pasaules karš. Mūsu apkārtnē bija trešā kaujas līnija, kur cīnījās Vācijas un Krievijas karaspēki. Trīs gadus karavīri pavadīja tranšejās. Vēl tagad var redzēt paliekas no nocietinājumiem un ir arī apbedījumu vietas. Pirms šī kara īpašnieks te bija Augusts fon Etingens. Tieši viņam par godu es nosaucu šo vietu,” stāsta saimniece.
Barons gan esot paspējis pārdot savu īpašumu pirms kara un beidzis savu dzīvi Igaunijā, Tartu. “Viņa laikā Kalkūne bija ļoti attīstīta – kā maza valsts. Bija Baltijā lielākā spirta un rauga rūpnīca, ķieģeļu rūpnīca, tilts par Laucesas upi, vairākas baznīcas, atvēra skolu. Bija rosīga dzīve. Savrupmāja tagad nav pieejama, jo ir avārijas stāvoklī,” stāsta Svetlana.
Vēl savus apmeklētājus Svetlana pārsteidz ar pavisam Latvijā neraksturīgu našķi – skursteņkūku. Viņa saka, ka gribējies piedāvāt kaut ko oriģinālu, un tas arī ir izdevies. Viņi ar vīru paši uzbūvējuši mobilu namiņu – ceptuvi, ko var piekabināt automašīnai un doties uz kādu tirdziņu. Tur tad tiek cepts šis kalorijām bagātais našķis. “Sākumā tās bija tikai tukšās “trubiņas”. Tagad jau iepilda putukrējumu, saldējumu. Cilvēki grib kaut ko garšīgāku. Labāk ēst siltu. Pēc mēneša saglabājas kā sausiņi bez jebkāda pelējuma – ir pārbaudīts,” saka Svetlana un piedāvā arī mums to nobaudīt.
Teksts un foto: Pārsla Konrāde

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.