Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

DIENASGRĀMATA: Druviena savus stāstus stāsta katram, kurš to vēlas

Raksta autore Ieva Bērziņa “Vasarāju” pagalmā. Foto: no personiskā arhīva.

Vai pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad Rīgā, Skolas ielā 3, Misiņa bibliotēkā pildīju it kā necilu darbiņu grāmatsietuvē, varēju iedomāties, ka 2022.gada septembrī Druvienā literārajā pasākumā dalīšos šo tālo atmiņu atspulgos?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Roku sniedzis pats Kārlis Egle

Esmu viena no nedaudzajām palikušajām šajā saulē personām, kurai roku sniedzis pats dižais bibliogrāfs, literatūrzinātnieks, tulkotājs, kultūras darbinieks druvēnietis Kārlis Egle no “Mazvasaraudžu” (“Vasarāju”) mājām. Šogad maijā atzīmēja viņa 135. dzimšanas dienu. Rudens noskaņās pa dižajām ozolu alejām braucu uz Druvienas veco skolu – muzeju, kur arī ritējušas viņa tautskolotāja gaitas no 1910.gada līdz Pirmajam pasaules karam. Arī vecās skolas – muzeja veidošanas iniciators 1964.gadā bijis Kārlis Egle, un viņa piemiņas istabā muzeja vadītājas Anitas Graumanes stāstījums liecināja par pamatīgu Egļu dzimtas pētniecību ar unikālu materiālu klāstu, ar kuru pamatoti lepojas gan Druvienā, gan, domāju, arī visā Latvijā.

Stikla vitrīnā glabājas arī viņa ādas portfelis, kuru savām acīm redzēju dižgara darba gaitās Misiņa bibliotēkā. Te redzams arī laimes pakavs, kuru jaunlaulātie Kārlis un Elmīra atraduši jūrmalā. Arī kopdzīve Eglēm bijusi laimes un literārās sadarbības svētīta, ko Kārlis ne vienu reizi vien uzsvēris. Misiņa bibliotēkas telpās dažreiz esmu redzējusi arī Elmīru kā klusu darbarūķi. Toreiz es viņas nozīmi lielā bibliogrāfa dzīvē neaptvēru. Un tagad, kad dziļāk ieskatījos Kārļa Egles ekslibris, ko darinājis pagājušā gadsimta trīsdesmitajā gadā mākslinieks S.Vidbergs, saskatu: zem kuplas egles sēž sieviete, grāmatu rokās turot, stumbram piekļautu muguru. Un tā taču ir Elmīra? Cik simboliski! Kas gan būtu daudzi latviešu bibliogrāfi un rakstnieki bez savām otrajām pusītēm, sākot ar dižo Raini, Misiņu, Barontēvu un daudziem citiem!

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Tagadējai muzeja vadītājai Anitai ir idejas, kā turpināt Druvienas muzeja materiālu labiekārtošanu ar jaunām ekspozīcijām par Egļu dzimtu. Tik daudz uzzināju, redzēju un it kā sajutu arī Kārļa un Rūdolfa Egļu izloloto un muzejā redzamo grāmatu elpu! Guvu tik daudz emociju, ka vēlējos palikt piemiņas istabā ilgi, ilgi, taču ceļš uz Egļu dzimtajām mājām mūs aicināja un, rudens dabas skaistuma apskauti, uzsākām īso pārgājienu.

Taka uz “Vasarājiem” – iezīmēta

Vienlaikus ar šo pasākumu vēroju mākslas plenēra norises muzeja pagalmā. Cik skaisti plenēra dalībnieku gleznās atmirdzēja rudenīgās saules spožumā vecā skolas ēka! Akas vinda, gleznā ielocīta, likās kā simbols pazemes avotiem, no kuras dzēruši tik daudzi. Katrs no ainavistiem bija saskatījis ko savu, specifisku un neatkārtojamu muzeja pagalmā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pēc neliela pārgājiena pa lielceļu, pa kuru gājusi no Silamačiem uz Tilta krogu arī rakstnieka Jāņa Poruka literārā varone Kukažiņa, nogriežamies Egļu dzimtas māju ceļā. Nav gan nekādas norādošas zīmes, par ko jūtos nedaudz izbrīnīta. Toties Ligita Zvaigznekalne rāda mājas ceļā uz Kārļa Egles simtgadi stādītās egles un nolasa Voldemāra Ancīša dzejoli, kas radies, atvadoties uz mūžu no Kārļa Egles 1974.gadā. Tik izjustas, laikmetus aptverošas vārsmas nekad nebiju dziedējusi: tur Poruka radītais Kukažiņas tēls, Blaumaņa Bungatiņš, vecītis ar brūklenāju viju – Kaibēnu Matīss arī pieminēts un vēlējums ne tikai Kārlim Eglem: “Tu ilgi, ilgi dusēsi mums latviešu grāmatu kalnā…” Zarus kupli izpletuši, mūžam zaļie diži koki liecina, ka taka uz “Vasarājiem” ir spēcīgi iezīmēta un tiek sargāta. Kad pretī atskrien mīlīgs suņuks un luncinās pie mūsu kājām, prāts ir mierīgs: mājā ir dzīvība! To apliecina pretī iznākušie jauni (arī gados) saimnieki: Jānis Bockis un Žanete Zirne ar savu dēliņu Tomasu. Jauni spēki plāno māju atdzimšanas darbus, atrodot sīkus, sirdij tuvus tepat vecās mājas pamatos atrastus “dārgumus”. Vecās ābeles stumbram piekļāvusies, izjūtu dvēseles mieru un klausos stāstos no Egļu dzimtas vēstures. Arī mājas saimnieki ir klātesoši un pastāsta par ieplānoto: ēka atdzimst. Egļu dzimtā māja ir patvērums vēl vienai jaunai ģimenei!

Iešana ar domām par neikdienišķo

Mūsu ciešajā pulciņā, kas izbauda saulainās dienas jaukumu “Vasarāju” pagalmā, ir Jāņa Poruka brāļa mazmeita Anda Ošiņa ar savu atmiņu stāstu. Abu dzimtu – Egļu un Poruku – draudzība bijusi cieša un tiek dēvēta par “maizes un gara” draudzību.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Druvienas bibliotēkas vadītāja Daiga Apsīte pēta un meklē ar Kārli Egli saistītās grāmatniecības gaitas pagastā. Ir dati, kuri liecina, ka arī pie vietējās bibliotēkas izveides dižais grāmatnieks Egle pielicis savu roku un prātu. Arī tirzmalietis Nils Treijs ar kundzi Sandru ir aktīvi visu vietējo kultūras pasākumu apmeklētāji. Vēstures pētnieks, tirzmalietis, piešķiļ pa dzirkstij arī atmiņās par Kārli Egli un viņa biogrāfiju. Viņš telefonsarunā atzīmē, ka pasākums bijis jauks, un galvenais jau esot iešana kā elements ar domām par neikdienišķo. Vēsturi lasot, esot viena sajūtas, bet, redzot un pieskaroties lietām, kas cits, dziļāks. Viņš arī izjutis prieku, ka mājā nav pamestība un jūtami pagājušie gadsimti.

Katrā, pat vismazākajā, novada pagastā jābūt pagastu bibliotēkām! Nedrīkst pārcelt un iznīcināt vietējos, vēstures elpas piesūkušos dārgumus un atņemt vietējo lasītāju tuvību ar lasīšanas kultūru! Vai laucinieki brauks uz lielajiem centriem pēc grāmatām un sajutīs to, kas būs zudis, visu apvienojot, pārkārtojot un šķietami taupot? Ir ērti, tomēr bezjēdzīgi lasīt tikai interneta plašumos, haotiski grābstīties tikai “feisbukā”, mājaslapās, nejūtot īstās emocijas, tikai to surogātus.

Kad sēžam omulīgajā vecās skolas muzejā pie Buņģa zupas bļodām un saldām uzkodām, atmiņas turpinās. Mākslas plenēra dalībnieki ir ar mums un stāsta par sevi, par mākslas nozīmi viņu ģimenēs, bet Jaunpiebalgas mākslinieks Egils Johansons jau paspējis uzgleznot Druvienas seno piena separatoru, kas tepat muzeja priekštelpā aplūkojams. Kuras kamīns, klāts galds ar tikai Druvienai raksturīgo mīļumu, un mana sirds kļuvusi mierīga, un esmu gandarīta: Druviena savus stāstus stāsta katram, kurš tos izvēlas.

– Ieva Bērziņa

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.