Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Dienasgrāmata: ”Kad paliek vairs tikai prieks…”

Ieva Bērziņa (otrā no kreisās) senioru sporta spēlēs Galgauskā. Foto: no “Dzirksteles” arhīva.

Dungoju komponista Raimonda Paula man lipīgo, populāro melodiju un savos atmiņu kambaros meklēju šinī vasarā piedzīvoto prieku. Un atrodu arī!

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Galgauska

Vispirms atceros novada senioru sporta svētku dienu Galgauskā. Tad uzdrīkstējos būt kā bērnībā un daudzo pagasta pensionāru vidū izjust sen zudušo sacensības garšu. Mūsu sporta formas greznoja tik optimistiskais uzraksts “Tirza uz priekšu virza”, ka izjutu tādu mazu lielības velniņu. Tas dīdīja izmēģināt vai visus piedāvātos sporta veidus. Tie patiesībā arī bija bērnišķīgi un gandrīz katram vecākās paaudzes pārstāvim pa spēkam. Es ilgi nebiju sportiskās nodarbēs piedalījusies, tikai nūjojusi jeb lēnā tempā ar nūjām gājusi.

Galgauskā netrūka īsti azartisku un labi trenētu senioru, kuri trāpīja mērķos gan šautriņas, gan bumbiņas, atraktīvi lidināja šķīvīšus, smilšu maisiņus, minēja lauksaimniecības rakstura uzdevumus un sakrāja daudz novērtējuma punktu. Gaisotne sporta zālē bija pacilājoša, labvēlīga un saimnieku – galgausniešu, teicami sarīkota. Izjutu nopietnu un līdzjūtīgu attieksmi, ja arī paslīdēja kāja… Uzzināju krustvārdu mīklu izzinošo saturu. Tā ar kaimiņu komandu solidaritāti uzzinājām gan Galgauskas vēstures faktus, gan ievērojamo pagasta ļaužu biogrāfiju datus.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kad beidzās notikumi sporta zālē, izbaudījām rīkotāju viesmīlību, gan mielojoties, gan baudot sarunas iedvesmojošo spēku, tiekoties ar sen neredzētajiem kaimiņiem. Pašdarbnieku apvienotajiem dziedošajiem kolektīviem netrūka ne pozitīvisma, ne pārsteigumu. Tos centos iemūžināt sava telefona atmiņā. Man jau kļuvis par atkarību nosūtīt savas emocijas ārzemēs dzīvojošajiem radiem. Publiski izrādīju emocijas un saņēmu pretī uzmundrinājumu kā dvēseles glāstu! Uzņemot video kopdziesmai, iesmeldzās krūtis prieka “skabardziņa”, kad Inga kā pianiste pavadīja kopdziesmu “… jo te ir Latvija, jo te ir Gaujmala, jo te ir mana tēvu dzimtene”. Vēlāk manis aizsūtītais videofragments aizkustināja arī radus. Un tas jau bija arī mans mērķis!

Pēc dažām dienām ieraudzīju rajona avīzītē informāciju un krāsainas fotogrāfijas – senioru sporta dienu vēstījumu… Cerams, tas daudzus iedvesmoja iesaistīties arī pašiem citugad! Tas ir tā vērts, ja atļauj veselība, ir gribasspēks un uzdrīkstēšanās. Domāju, ka tos, kuri pārkāpj gadu slieksnim no seniora uz pensionāra statusu, māc nojausmas un nepatika par to nastu, ko pleciem uzkrauj gadi. “Ko nu es tur māžošos! Par mani tur pasmiesies!” varbūt viņi domā. Un kas par to? Slavinām mūžīgās jaunības kultu, kas valda pasaulē, un reti domājam, ka gadi ir bagātība, lai kāda tā arī būtu, un katrs ir tik vecs, cik jūtas. Vismaz es tā cenšos, un mans iedomu vecums ne tuvu nesakrīt ar kalendāra rādīto. Mēs nākam no bērnības un uz to arī ejam, un vecuma galā un varbūt saviem bērniem atkal esam kā bērni – uzraugāmi, mācāmi, apgādājami un rājami. Varbūt tas ir labi vai varbūt slikti, un mums negribas būt atkarīgiem no bērniem un uzklausīt nejauši izsprukušās neglaimojošās piezīmes par vecumu, aizmāršību un nevarību. Katrs jau saņem pelnīto, un sapratne no jauno puses un atbalsts ir kā mūža garumā rūpīgi kopta puķe.

Tirza

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Prieku meklējot, nonācu skatītāju pulkā Tirzas amatierteātra iestudējumam “Ludolf, ceriņi jau zied!”. Ne katram pagastam ir tāds Liberts – pasaules slavens gleznotājs, scenogrāfs Operā, Mākslas akadēmijas profesors, bijis arī Valsts papīra spiestuves un naudas kaltuves direktors, sirdī romantiķis. Mani aicināja uz izrādi dramatizējuma autore un romantiskā vēstījuma režisore Alda Alberte, Tirzas kultūras dvēsele un mans draugs. Jutas Treijas scenogrāfija, muzicēja Inga Zomerovska, Andris Kozuls, Mārcis Mūrnieks. Pazīstami un mazāk zināmi aktieru talanti – visi man likās kā lielie teātru meistari, labi iejutušies lomās.

Pilna skatītāju zāle! Ideāls skatuves un mākslinieciskais telpu noformējums! Redzēt, dzirdēt, sajust īsto ceriņu smaržu! Padomāt par mūsu vērtībām! Pirms dažiem gadiem Tirzā notikušā mākslas plenēra gleznu uznāciens gan uz skatuves, gan telpu noformējumā! Ceriņu skurbums dvēselē! Prieks, virmo gaisā un aicina nenogrimt ikdienas dubļos tiešā un pārnestā nozīmē.

Arī Liberta bērnības mājās Tirzas “Valdiņos” mūsu kultūras cilvēki un pašreizējie “Valdiņu” saimnieki, kuplā Trošku ģimene pieskata un kopj šo vietu. Nekad “Valdiņos” neesmu bijusi, un gribētos tos redzēt vienmēr saistītus ar slavenā Ludolfa Liberta vārdu. Atradu internetā iedrukāto un vēl dziļāk sapratu Liberta lomu un vērtību, pasaules slavu un caur viņa personību, Tirzas pieminēšanu. Ko zinās un atradīs nākamās paaudzes? Kā radīt interesi jaunatnē? Vecie aizies, jaunie nezinās. Lielais mūsu uzdevums ieinteresēt, vēstīt un nodot paaudžu stafeti. To veicināja arī amatierteātra izrāde, ko, cerams, rādīs arī plašākai publikai.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Druviena

Aizritēja Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienu Silmačos” izrāde Druvienā. Vēroju televīzijā teātra izrādes otrās daļas koncertu Līgodienas vakarā un nākamajā dienā arī Silmaču izrādi. Domās aizklīstu līdz agrāko Silmaču izrāžu galvenajiem aktieriem, kuru balsu tembra atmiņas silda un daudzi mana jaunības laika iemīļotie aktieri jau pievienojušies lielajam Eņģeļu korim… Tagad citi laiki, cita gaume skatītājam un jaunajiem, nemirstīgo lomu atveidotājiem. Tik daudzos teātros iestudēta luga! Esot pat Leļļu teātra interpretācijā. Gribētos pa televizoru to izbaudīt!

Arī Druviena izskanējusi jaunās skaņās. Izrāde pulcējusi skatītāju tūkstošus. Skatītāju emocijas un atsauksmes bijušas visdažādākās. Valdošais – lielais komercializācijas spēks un pat ūdenim tad augstas cenas… Un tomēr mūžam būs Silmaču aka, no kuras varēs pasmelt bez maksas un slāpes veldzēs mākslas prieka slāpstošie. Vinnēja tie, manuprāt, kas bija pie televizoriem – viss acu priekšā, skaļums regulējams un arī vienatne saturīgi kliedējama vakara garumā. Laiki mainās, mainās tikumi, uztvere, publikas intereses. Mainījies arī brīvdabas izrādē neiztrūkstošais “ganāmpulks”, un brūnaļu vietā citi kustoņi. Kāda gan būtu Silmaču sēta bez dzīvniekiem? Esmu bijusi uz Silmačiem klātienē 1986. un 1989. gadā medicīniskās palīdzības sniedzēju pulkā, un arī kā skatītāja vēlākajos gados.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Savā grāmatu plauktā atrodu grāmatu „Skroderdienas Silmačos – 30”. No gadu attāluma jau citām acīm ieraugu drukātu to seno atspulgu, ko pasniegusi Vītola izdevniecība Gulbenē. Retumu un saturīga vēstures materiāla pilna grāmata! Pat savu tēti ieraudzīju tirzmaliešu līgotāju pulkā. Vai drukātais vārds būs par šo jubilejas izrādi? Vai tikai televīzijas arhīvos varēs atsaukt fiksēto un sajust latvisko Līgovakara gaisotni, kuru jūtam mēs – seno un mūžam jauno Silmaču skatītāji?

Dzīvē arvien biežāk gribu satikt prieku. Meklēju un atrodu to arī jaunās tradīcijas – mājas kafejnīcu – dienā un dodos uz Druvienas muižu. Jūtos Aldai parādā par līdzīgo pasākumu pagājušajā gadā, kad viņa priecēja mani, un uzaicinu viņu uz vārdadienas pacienājumu. Kafejnīcu tradīcija iet plašumā, un cilvēkiem tas patīk. Vēroju, cik jauki šinī dienā darbojas Velga Černoglazova, bijušās Druvienas skolas direktore. Parunājas ar viesiem, rosās tautiskajā veikaliņā, kur atmirdz rokdarbnieku veikums. Tērzējam pie galdiņa ar Daigu Apsīti, kura jau vairāk nekā 30 gadus veido lasītāju literārās gaumes bibliotēkā, ieaicinot arī mūs savā grāmatu valstībā. Man prieks izbaudīt to kopējo saskaņoto muižas gaisotni! Vēlāk uzzināju, ka todien vismaz simt piecdesmit apmeklētāji baudījuši Druviena muižas ķēķa smeķi.

Druviena Latvijā pazīstama ar savu Latviskās dzīvesziņas centru, un tas entuziasms, kas valda tur, ir īpašs! Novēlu, lai pagasta vārds skan mūžīgi, tāpat kā Druvienas vecās skolas muzejs, dzejnieka Jāņa Poruka, Kārļa un Rūdolfa Egļu, Jūlija Straumes un Jāņa Straumes devums Latvijas kultūrā. Man liekas, ka druvēnieši ir kā pērles Latvijas vainagā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kad piezvanu savai draudzenei Ligitai Zvaigznekalnei, kura dzīvo Druvienā jau četrdesmit gadus, un vaicāju par druvēniešu dabu, viņa ir tieša un, ilgi nedomājot, saka: ”Te jau rads rada galā! Varbūt sākumā atturīgi pret ienācējiem, bet, ja pieņem, tad uz mūžu…”

Visi kultūras darbinieki strādā, kā viens vesels. Te ir laba aura! Te gribas atgriezties. Ne visu no kultūras dzīves lauka piedāvātā esmu izbaudījusi, bet ir lietas, kuras notiek tikai Druvienā. Arī todien darbojusies dekupāžas darbnīca, 2.stāvā bijusi rožu tēma un muižas tornī vēstures liecības. Kultūras namā notiek jauniešu nometne, un tās dalībniekus redzu arī muižas ķēķī. Arī bijušos un esošos tirzmaliešus! Uzzināju, ka mūsu Baiba Eiduka kopj kaimiņu pagasta tradīcijas un dzīvo Druvienā.

Sev uzsmaidīt

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

No rītiem paskatos spogulī un mācos sev uzsmaidīt – tā vajagot! Uzreiz priecīgāks prāts! Mans jaunais partneris kaķēns Mīce uzlec uz pleca, vēlāk ieritinās kamoliņā uz krūtīm un murrā. Jūtas drošībā. Nomierinoši un jauki acīs paskatās mans suns Fifija. Parunājos ar abiem partneriem, un, liekas, viņi mani saprot, vismaz balss tembru. Gaidu atbraucam radus, kas tur rūpi. Pastūrēju vēl arī savu auto – neatkarības sajūta! Priecājos par savām puķēm un meklēju prieku dārzā – kas meklē, tas atrod! Visu dzīvi pacietīgi jāmācās!

No vienaldzības un bezdarbības mani sargā Latvijas radio un televīzija un mans telefons. Klusumā laimes sajūta kaut kā nerodas. Kad skatos vai klausos, rokas veicīgi kustās, adot raibas zeķes. Vēl jau vasara tikai pusē! Būs pagasta un kapu svētki, jaunas emocijas un satikšanās. Un tā es arī uzrakstu sev gabaliņu par prieku, kā dziesmā dzied, un citiem nododu.

– Ieva Bērziņa

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.