Pārsla Konrāde
Kad piebraucam pie Jaunauces pils, pirmajā brīdī liekas – nu, parasta ēka, bet pēc tam… Mūs sagaida tūrisma speciāliste Inguna Balcere. “Šeit ir Zemgale, lai gan Saldus novads ir Kurzemē. Trīs Zemgales pagasti ir pievienoti Saldus novadam: Jaunauce, Ruba un Vadakste. Mēs esam vienīgā no septiņām Latvijas Aucēm, kura neatrodas Dobeles novadā. Jaunauces muižas kompleksā ir saglabājušās 12 ēkas. Es gribu īpaši uzsvērt, ka visam kompleksam ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. Ne tikai pilij un parkam – visam! Tāpēc, ka ēkas ir salīdzinoši labā stāvoklī, otrkārt, nav vidi degradējošu objektu pa vidu un nav iecelta jauna apbūve,” saka Inguna.
Uzzinām, ka Jaunauces parks ir viens no visvērtīgākajiem klasicisma dārziem Latvijā. Priekšā pilij ir liels apaļas formas zāliens, ko ieskauj piebraucamais ceļš, – tā ir rundāle. Apļveida ceļš ir domāts, lai nodrošinātu normālu pajūgu piebraukšanu.
Divi milzīgi vēstures posmi
1804.gadā Jaunauces muižu nopērk grāfs Mēdems. “Mēdems Kuzemē, Zemgalē ir tas pats kas Vidzemē Volfs. Viņa laikā tiek saceltas visas saimniecības ēkas un notiek ļoti strauja ekonomiskā augšupeja. 1815.gads. Ir izaugušas precību gados meitas. Ierodas bildināt Aneti Annu barons fon de Rops no Bikstu muižas. Grāfs Mēdems, pēc vienas versijas, uz kāzām dāvina, pēc citas versijas – uz dzimšanas dienu dāvina, bet jebkurā gadījumā tā ir Mēdema nauda, par kuru celts šis nams, kur jaunajai ģimenei dzīvot. Diemžēl Anete Anna ar savu vīru šeit nedzīvo nevienu dienu, jo, ciemojoties Remtes pils parkā, pastaigas laikā Aneti sakož čūska un viņa mirst. Ja gadījuma pēc tā ir leģenda par to čūsku, kaut gan diezgan ticama, tad otra versija – ka nomira dzemdībās, jo dzemdībās 19.gadsimtā mira gan muižnieces, gan zemnieces – ļoti biežs nāves cēlonis sievietēm. Lai kā tas nebūtu, bet pēc sēru gada barons Rops apprec Anetes Annas vecāko māsu Karolīnu. Kamēr pils tiek celta, ir piedzimuši divi bērni. Un jaunā ģimene šajā namā ienāk apmēram 1817.-1818.gadā, bet ne vēlāk. Šeit notiek laimīga, harmoniska ģimenes dzīve teju 100 gadu garumā. Pagūst nomainīties trīs paaudzes, līdz pat jaundibinātās Latvijas valsts īstenotajai agrārajai reformai, kad visas muižas zemes tiek nacionalizētas, lai tiktu izdalītas jaunsaimniekiem. Mums ir gana normāls saviem apjomiem skaists nams, kur vienlaicīgi var dzīvot jaunie, vecie un pavisam vecā paaudze. Un otrā stāvā augstāka ranga kalpotāji kā guvernante, mājskolotājs, pavārs un istabas viesiem. Arhitektūras stils ir klasicisms, un interjera apdare iekšā ir klasicisma pēdējais posms – ampīrs. Un šis nams ir tieši ar to ievērojams, ka nekādas radikālas pārbūves nav ne ārpusē, ne iekšpusē. Tā ir tā Jaunauces pils milzīgā vērtība. Šim namam ir divi milzīgi vēstures posmi – viens baronu Ropu dzīvojamā māja. Tad pēc agrārās reformas ir desmit gadu pārejas posms un no 1930. līdz 2009.gadam – skola. Mums ir svarīgi saglabāt atmiņas par visiem laikiem,” stāsta Inguna.
Vairākas veiksmes
Pils vestibils pārsteidz ar milzu kolonnām. Pat nebūdami speciālisti, saprotam, ka tur ir ļoti daudz oriģinālā. “Logi, durvis, pilastri, kolonnas, griestu apdare, vējtveris. Vestibils nekad nav restaurēts, tikai remontēts un ir salīdzinoši labā stāvoklī. Mums ir daudz viss kas saglabājies, salīdzinot ar citām muižām. Šim namam ir palaimējies, jo interjers ir saglabājies salīdzinoši labā stāvoklī. Tam ir iemesli. Muižas laikos visa muiža netiek pārdota – pirmā veiksme. Otra veiksme – 1905.gadā revolucionāru bars bija plānojis nodedzināt arī šo namu, bet nenodedzināja. Ropa ģimene revolūcijas laikā dzīvoja Jelgavā. Te bija atstāti pils sargi. Par galveno bija atstāta kalpotāja ar tādu smalku amatu – brokastu un pēcpusdienas kafejas devēja. Viņa saprot, ka to pili nenoturēs, jo viņu ir vienkārši par maz. Natālija ir teikusi, ka mēģinās ar viņiem runāt. Un viņa tik tiešām nostājusies durvīs pretī viņiem un teikusi, ka uzaicina viņus vakariņās. Viņa ieaicinājusi viņus ēdamistabā pie bagātīgi klāta galda, pabarojusi, piedzirdījusi un pierunājusi. Viņa teikusi: šīs ir arī manas mājas, es te dzīvoju. Tā tā dedzināšana nav notikusi. Šī nav leģenda, bet cilvēku atmiņu pieraksti. Tā kā Natālija ir reāla persona un zinām viņas kapavietu – mēs liekam pa ziediņam, ļoti bieži izmantojam Natālijas tēlu arī tad, kad ir jāpasniedz kafija un kūka,” stāsta Inguna.
Viņa saka, ka agrārās reformas laikā baroniem visu zemi neatņēma. Visiem muižniekiem atstāja apmēram 55 hektārus – tā saucamo neatsavināmo daļu. Dzīvojamās mājas viņiem neatņēma, viņi tās pameta labprātīgi, jo ar 55 hektāriem māju un parku uzturēt nevarēja. Mājas visbiežāk nonāca vietējo pagastu pašvaldību rīcībā. “1939.gadā tika noslēgts Molotova-Ribentropa pakts. Vācbaltu muižniecības pēctečiem izdzīvot pie padomju varas – nulle. Pāris mēnešu laikā vācbaltu muižniecība Baltiju – savu dzimteni daudzu gadsimtu garumā pameta. Visu kustamo mantu barons, protams, drīkstēja ņemt līdzi,” saka Inguna.
Viņa piebilst, ka Jaunauces pils ir Saldus novada pašvaldības īpašums, bet pilnīgi visi restaurācijas projekti ir biedrības “Mēs – Jaunaucei” īstenoti projekti. “Biedrību nodibināja Jaunauces skolas skolotāji 2007.gadā kopā ar skolas absolventiem, studentiem, jauniešiem tieši ar tādu mērķi – atjaunot šo te namu. Un šobrīd dažādos projektos ir ieguldīti teju miljons eiro,” saka Inguna.
