Lejasciemietis Uno Anže: “Neuzskatu, ka esmu paveicis ko dižu. Tā taču strādā visi, kas ņemas ar mežu.”

Lejasciemietis Uno Anže ir saņēmis meža nozares gada balvu “Zelta čiekurs 2024”. Balvas tika pasniegtas piecās nominācijās. Uno saņēma balvu nominācijā “Par ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu”, kas ir Latvijas Meža īpašnieku biedrības rīkotā konkursa “Sakoptākais mežs 2024” rezultāts.

U.Anže saimnieko Lejasciema pagasta Mālmuižas pusē savā īpašumā “Kraujiņas”. Laikrakstam “Dzirkstele” viņš piekrita atklāt savu redzējumu par mežu apsaimniekošanu ilgtermiņā, kur svaru kausos liekamā peļņa pagaidām krietni zaudē ieguldījumiem.

– Kā gulbenietis nonāca dziļā mežā?

– 1973.gadā, kad vēl biju pavisam mazs, mans tēvs tur sāka braukt uz medībām. Šad un tad mani tur ņēma līdzi palīgā pastrādāt un iestādīt kādu kociņu vai pazāģēt malku, kur zāģi mēs ņēmām no cilvēka, kura māju galu galā iegādājāmies. Tas notika 1986.gadā, kad, būdams armijā, no tēva saņēmu vēstuli, ka tur pārdod vienu īpašumu. Tolaik mani vecāki audzēja puķes un Gulbenē ar to zemi tā bija, kā bija, un pārsvarā šis pirkums bija paredzēts puķu dobēm. Tolaik man likās, ka tā ir sratēģiska kļūda – tomēr 36 kilometri, bet šodien saprotu, ka tā bija pareiza kļūda. Pēc pusotra gada no vecāku mājas pārvācos uz dzīvokli, jo katram jādzīvo sava dzīve un tieši tā, kā pats gribi. Līdztekus toreizējam darbam “Lattelekom” sākām iekopt arī Lejasciema mājvietu, un man piedāvāja 17 hektārus blakus esošās zemes, kas principā bija vieni krūmi. Pietika jau ar esošo, un šim pirkumam es iekšēji pretojos, bet tagad es esmu pateicīgs lejasciemietei Gunai Švikai, kas pierunāja mani to iegādāties. Četri mēneši darbā Vācijā pie zemnieka, guļot zem traktora un vēl ar vārdnīcu rokās, jo vairāk par “hände hoch“ (rokas augšā – vācu val.) es tolaik nezināju, atmaksājās gan finansiāli, gan valodas apguves jomā. Man jau vienmēr gribas to “galvu iebāzt krāsnī”, bet es sapratu, ka to esmu izdarījis jau sen.