Mājas stāsts: Lote

– Tu stingri turi? – jau nez kuro reizi klusā balsī jautāju brālēnam Harijam, tādā veidā domādama stiprināt viņā svarīga darba veicēja apziņu. Manīju, ka rūtainais vilnas lakats, kas jau pirms krietnas pusstundas tika pārsegts kantainajam skalu grozam un tā saturam, arvien biežāk un nemierīgāk sakustas, bet labi vismaz, ka bez liekas trokšņošanas. Kaut arī biezā lakata stūrus kaut kā biju savijusi resnos mezglos, tā malas tāpat laiku palaikam paslīdēja augšup, tāpēc nopriecājos, ka brālēns uzņēmās tā pieskatīšanu. Šaurajā spraugā, kas apdomīgi bija atstāta svaiga gaisa pieplūdei, brīžiem pavīdēja dusmīgas acs baltums, un man tā vien gribējās to aizsegt ar plaukstu. Nevarētu teiktu, ka ļoti uzticējos trīsgadnieka pacietībai un uzmanībai, tāpēc ar vienu aci pieskatīju pagalmu, kur visai drīz vajadzēja parādīties mammai un krustmātei, ar otru – puiku un grozu. Pāris reizes gan lakats tik izmisīgi salēcās, ka grozs gandrīz apgāzās, un es tā pieturēšanu mēģināju pārņemt savās rokās. Šī iejaukšanās no malas izraisīja niknu Harija protestu, kas izvērtās niknā roku vicināšanā.