Mājas stāsts. Mārpuķīte

Tā kā manam tētim vārds bija Jānis, un Jānis bija arī viņa tuvākais un tālākais draugs, par Līgovakara svinēšanu Mūsmājās tika runāts jau no maija sākuma. Jūnija sākumā tētis bija nolūkojis vietu, kur smuidrākās meijas cērtamas, un gudri sprieda, ka aizaugušā dambja malā šogad kalmes īpaši labas saaugušas – to svaiguma pietikšot visām istabām. Kad no Rīgas ieradās vecmamma, no skapju dziļumiem tika izcelti savulaik pašaustie un raupjie linu palagi – pārmazgāti, vējā žāvēti un rūpīgi velēti. Kaut arī manai maigajai bērna ādai tie šķita pārāk asi priekš gulēšanas, visi zinājām: tos visērtāk izklāt svaigā siena čauganajā blāķī. Vairāki sašūti kopā, tie nesavēlās vienā murskulī pie katras mazākās grozīšanās un pasargāja no nepatīkamās guļvietā sabirušā siena graušanas.