Novadniece Velga Polinska — vairāk nekā talantīga māksliniece

Ja bērnam liek pagalvī grāmatu, tad mācītājs būs, – vēsta sens latviešu tautas ticējums. Tikpat kā par rīdzinieci Velgu Polinsku teikti vārdi. Par mācītāju viņa pagaidām kļuvusi nav, bet par mācītu cilvēku ir tapusi un turpina tapt. Velga ir dzimusi gulbeniete, pasaulē nākusi kuplā ģimenē starp piecām māsām kā ceturtā pēc skaita. Uzaugusi patiešām ar grāmatu pagalvī. Savos 38 gados Velgai ir vairāki augstskolas diplomi un viņa ir gan skolotāja, gan māksliniece, gan zinātniece, gan sieva un divu bērnu mamma.

– Vai jūtaties piederīga šim laikam?

– Ir jomas, kur esmu pārpārēm mūsdienīga, un ir jomas, kur esmu ļoti konservatīva. Esmu kaut kur pa vidu. Vēlme zināt – tā man ir dabiska vajadzība. Es nevaru ilgstoši palikt mierā, neko jaunu nemācoties, neizzinot, nelasot, nemeklējot. Smejos, ka esmu no tiem, kurus dēvē par mūžīgajiem studentiem. To nenoliedzu. Un savā ziņā arī uzskatu par komplimentu.

Es uzaugu daudzbērnu ģimenē. Mani vecāki ļoti daudz strādāja. Mēs, bērni, bijām paši savā nodabā. Bērnībā bija… garlaicīgi. Mēs, bērni, dzīvojām savas dzīves un mūsu vecāki – savējās. Lasīt iemācījos trīs gadu vecumā reizē ar māsu, kura – mazliet vecāka par mani un kura tobrīd jau gatavojās skolas gaitu uzsākšanai. No tā brīža es neizlaidu grāmatas no rokām. Tā – līdz pat 9. klasei. Grāmatas bija mana pasaule, mana dzīve.

Skolā es biju starp tā saucamajiem gudrajiem bērniem un vienlaikus – starp atstumtajiem. Neko daudz par to vairs nedomāju, ja godīgi. Tagad saprotu – tolaik nemācēju pastāvēt par sevi, nepratu pierādīt, ka nav nekāds grēks vai noziegums, ja mugurā drēbes ne pēc modes, un patiesībā pati arī tam neticēju – ka pietiek ar to, kāds esi. Vienmēr gribējās iederēties. Atmiņā ir epizode, kurā vienaudži manas līdzpaņemtās sviestmaizes mētāja pa klasi kā volejbola bumbu. Arī brīdis, kad kāds no paralēlklases nodēvēja mani par bomzeni. Mana bērnība nebija ļoti saulaina. Bet tās atmiņas vairs nedzīvo kopā ar mani. Ir gaistošas. Mana dzīve ir sadalīta starp laiku līdz 9. klasei, kad dzīvoju Gulbenē, un laiku pēc tam, kad es aizbraucu mācīties uz Rīgu. Tā ir jau pavisam cita dzīve. Varētu teikt, ka laiks pēc 9. klases visvairāk ir mani veidojis kā cilvēku.