Stāmerenietis Uldis Ilva par to, kā viņam top dzejoļi

Mēdz teikt, ka ir cilvēki ar “zelta rokām”. Lai pie kāda darba tie ķertos, rezultāts ir garantēts. Tieši šādus vārdus var teikt par stāmerenieti Uldi Ilvu. Viss, kas saistīts ar tehniku, būvēm, remontiem, vienkārši uzturēšanu kārtībā, viņam iet no rokas. Tomēr, kā saka pats Uldis, “ir vajadzīgs arī kas dvēselei”. Tāpēc jau vairākus gadus viņš ir pazīstams kā mūsu novada dzejnieks, kura dzejoļi ir publicēti ne vienā vien dzejas izdevumā.

– Kā cilvēks – praktiķis nonāk līdz dzejai?
– Pie visa vainīga mana māsa Daina Ilva, pie kuras Jaunjelgavā es dzīvoju pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados sakarā ar toreiz grūtajiem apstākļiem. Mēs ģimenē bijām pieci bērni, un, lai atvieglotu mammas ikdienu, mani labprāt pieņēma māsa. Viņa bija liela literatūras un dzejas piekritēja, kura sākumā rakstīja nelielus stāstiņus, bet vēlāk pievērsās arī dzejai. Viņa grasījās izdot savu dzejoļu krājumu, taču dzīve izrādījās par īsu. Gribot negribot arī es tajā laikā tiku ievirzīts dzejas pasaulē, tomēr rakstīt vēl neko neriskēju. Man patika daudz lasīt, pamatā gan tā bija tehniskā literatūra, tomēr aizrāva arī proza. Bet māsas iespaidā septiņpadsmit gados es uzrakstīju savu pirmo dzejoli, kas bija veltīts kādai Piebalgas meitenei. Tad jau tapa dzejoļi par Stāmerienas skaisto ezeru, par vītoliem, kas tur aug, un visu, ko dabā redzēju.