Stāsts: Ar garšu (1. daļa)

Pēc viņa varēja noregulēt pulksteni – katru darbdienu precīzi 7.30 viņš izgāja no mājām, iesēdās automašīnā, izlīkumoja caur ielu krustojumiem, lai pēc 20 minūtēm pārkāptu kāda sen dibināta lietvedības pakalpojumu biroja slieksnim. Piecas minūtes viņam bija nepieciešamas, lai darbiniekiem atvēlētajā telpā pārautu kājas un sasveicinātos ar kolēģiem, vēl piecas, lai ar pāris malkiem iztukšotu izpalīdzīgas kolēģes pataupīto miniatūro espreso krūzīti un ieņemtu vietu pie sava darba galda.

Pusdienlaikā kopā ar nelielo kolēģu pulciņu viņš cēlās un devās uz pirmā stāva kafejnīcu, kas piecstāvu ēkā darbojās jau ilgu laiku, un, kaut arī pēdējos gados bija atteikusies no silto pusdienu piedāvājuma, vēl arvien vedināja darbiniekus turēties pie sen ierastā dienas ritma. Šādi vai tādi salātiņi, krūze kafijas vai kāda cita dzēriena, retu reizi kāda deserta porcija piedevās, un diena varēja turpināties.

Sešas minūtes pirms pieciem viņš aizvēra pēdējās izskatītās mapes vākus, novietoja to plauktā, izslēdza datoru un krietni izsēdēto krēslu rūpīgi pieripināja tuvu galdam. Kārtējā darbdiena bija beigusies kā vienmēr bez īpašiem satraukumiem un pārdzīvojumiem, jo – kādi gan tie varētu būt, ja gadu no gada, apzinīgi pildot direktora norādījumus un sadzīvojot ar ciparu un likumu pasauli, viss precīzi ielāgots un apgūts. Šajā monumentālajā zobratu sistēmā viss bija precīzi ieprogrammēts, līdz pat vissīkākajām niansēm: no stingri reglamentētas piesaistes savai darbavietai, diviem piecu minūšu ilgiem pārtraukumiem, kuros nekas privāts netika apspriests, līdz pat atturīgiem skatieniem un formālam atvadu sveicienam darbdienas beigās.