Stāsts: “Ar mīlestību” jeb “con amore”

Kopš dienas, kad Cīruļu pāris testēja astoto publiskās vietās pieejamo frikadeļu zupu, bija pagājušas jau divas nedēļas, bet tantes Veronikas klusi izčukstētajam solījumam “es tev kādā dienā piezvanīšu” tā arī nebija atradies īstais brīdis, laikam jau vēl nebija pienākusi tā diena, kad “kunga nebūs mājās”. Tā vismaz iedomājos es, un itin viegli iztēlojos šiverīgās tantes visvisādiem mājas darbiem piepildīto ikdienu, īpaši tagad, kad blakus ir tāds vēl neizpētīts un vērā ņemams objekts kā Kurmja kungs, oi, Cīruļa kungs, kaut todien atvadoties viņš zemu klanījās, lūdza atmest formalitātes un turpmāk vienam otru uzrunāt vārdā. (Re, re, arī man pielipis tantes Veronikas stiliņš izteikties bezgalgaros teikumos, kur, ticis līdz punktam, vairs neatceries, ar ko viss šis penteris sācies). Īsāk sakot – es viņai piezvanīju pati, lai pajautātu: varbūt devītā – kādā labā restorānā vai bistro nodegustētā – frikadeļu zupa izrādījās gardāka par iepriekšējām?