Stāsts: “Ar mīlestību” jeb “con amore”

Atvainojusies, ka no garās runāšanas rīkle pavisam izkaltusi, tante Veronika sniedzās pēc neizdzertās ūdenskrūzes, bet mana iztēle tikmēr steidza zīmēt visdažādākos scenārijus, kādi varētu rasties iereibušam kungam nonākot tik ciešā saskarē ar nokautu un nenoplūktu gaili. Atzīšos, ka, zinot tantes augstās prasības tīrības un kārtības uzturēšanā, jutos ļoti izbrīnīta par viņas doto piekrišanu šādai darbībai, jo katram bija skaidrs: pēc šādiem gaiļa pirmapstrādes procesiem virtuves tīrība ievērojami cietīs.

Skaļi noklaudzinājusi tukšās krūzītes dibenu pret galdiņa virsmu, tante uz īsu brīdi piecēlās no dīvāna (iedomājos, ka piegāja pie loga, lai palūkotos malkas šķūnīša virzienā), bet pēc īsa mirkļa jau turpināja iesākto vēstījumu.

– Tu tikai nedomā, ka es neapzinājos Lotāra iereibušo stāvokli, es tikai izlēmu neiebilst, jo iepriekš ne reizi vien man nācies pieredzēt, ka tādā nelielā šmigā viņš spēj gan kartupeļus tīri nomizot, gan dārzu aplaistīt, gan zāli nopļaut, tad kāpēc man viņa sparu apslāpēt tagad? Kad jau Cīruļa kungs kaut ko tik īpašu uzņēmies, lai darbojas, beigtāks par beigtu jau tas gailis nekļūs, un – kas gan ar viņu pašu slikts varētu notikt? Protams, ar karstu ūdeni katrs var applaucēties, arī pirkstā iešķelt viegli, ja neuzmanās, bet – vai tad viņš kāds mazais bērns…