Stāsts: Atmaksa. "Turpmāk kaimiņa kāposti vairs naktsmieru netraucēs."

Vakar atkal dzirdēju Elmāru sūrojamies, ka mazdārziņā droši varot audzēt tikai nezāles, un arī šoreiz es tikai piekrītoši pamāju ar galvu, kaut man par šo jautājumu ir gluži cits viedoklis, turklāt vēl pavisam nesen dzirdēju kādu smejam: “Tie, kas savulaik klaiņoja pa mazdārziņiem lūkodami pēc sveša labuma, sen jau atrodas ārzemēs vai aiz restēm.”
Pieņemsim, ka viņš patiešām zina, ko runā, jo es šajā jomā pagaidām esmu tikai stāstu un leģendu uzklausītāja. Tā kā savu vajadzību pēc maza zemes pleķīša savulaik izjutu kā nepieciešamību reizēm izrauties no dzīvokļa šaurības, ar nopietnu dārzkopību tajā nenodarbojos un Elmāra ciešanām līdzi jutu vairāk kaimiņu attiecību uzturēšanas dēļ. Man pietika ar to, ka esmu atradusi vietu, kur varu netraucēti baudīt mieru, kas piepildīts ar svaigu gaisu un savu vajadzību robežās ar saskarsmi ar zemi. Tās dažas vadziņas ar zaļumiem, pupām un puķēm, daži ogu krūmi un senas ābeles acīmredzot nebija pārāk kārdinošas svešām acīm.
Elmārs toties neslēpa, ka katrreiz, nākot uz dārzu, ar bažām pārskatot savu nelielo teritoriju, kurā jau ilgus gadus tiekot ieguldīts daudz pūļu un līdzekļu. Viņš sen esot ievērojis, ka sīpolloki, dilles un redīsi sāk pazust, tikko izlīduši no zemes. Viņaprāt, par tiem interesējas gan vieglas peļņas tīkotāji, gan arī tie, kuri savos mazdārziņos brīvo laiku pavada pie grila un mēriņa grādīgās dziras. Vasaras vidū “zacenes grozu” papildinot jau paaugušies sīpoli, lekni loki, dilles un salāti. Zemenes viņš sen vairs neaudzējot, jo tās savulaik iztvaikojušas gaisā kā rīta rasa. Augusta sākumā, kad jau sāk briest kartupeļi, Elmārs vairāk uzturoties dārzā nekā mājās, lai pieķertu tās mežacūkas, kas visu tā savandot, kā cilvēks diezin vai prastu. Tad arī jaunās ābelītes sākot dot ražu, kas pagaidām esot tik neliela, ka negriboties dalīties ar citiem.