STĀSTS: Bankets Kurmja kunga stilā (2.daļa)

Tā kā tantes Veronikas stāstā iestājās pauze, ko varēja iztulkot dažādi, katram gadījumam uzdevu tiešu jautājumu, kas man jau pirms laba brīža bija ienācis prātā:

– Varbūt Lotāram bija izdevies pārdot to savu zemesgabalu ar visu graustu? Kaut arī ne pārāk labā vietā, tas varētu maksāt krietnu summiņu.

– Nu, man jau arī tas ienāca prātā, – klusā balsī ierunājās Veronika.

Sapratu, ka viņa nevēlējās, lai Lotārs blakus istabā saklausa sacīto.

– Tieši tā – vārds vārdā, kā tu tikko teici – es viņam arī paprasīju, bet šis – sastinga kā piemineklis manā priekšā, pat acis nemirkšķināja. Pavēcināju ar roku viņam gar seju, bet šis kā noburts – vienalga skatījās tā, it kā es būtu neredzama, kā tukša vieta! Ķēru Lotāram pie rokas taustīt pulsu, ja nu viņu pēkšņi trieka ķērusi; kur gan ir teikts, ka tā nevar notikt, ka cilvēks stāvot pēkšņi paliek bez elpas un bez dzīvības? Pulsu gan nesataustīju, bet roka bija silta, tik vien, ka tāda pagalam ļengana. Attapos, ka ožamais spirts tepat kumodes atvilktnē glabājas, steidzu meklēt, zināms tak, ka tas palīdz visbezcerīgākajos gadījumos. Kā liku to kodīgo vates kumšķi Lotāram pie deguna, tā šis uzreiz atžirga.

“Man ir nauda!” viņš tīri dusmīgi uzbļāva. “Kāpēc tu domā, ka man nav naudas? Vai tad es tev katru mēnesi no savas pensijas nedodu?”
Atzīšos, ka es nemaz tā īsti nezinu, cik viņam liela tā pensija. Sākumā, kad uzmanīgi, kā laipojot pa mīnu lauku, mēģinājām vienoties par kopīgā budžeta veidošanu, Lotārs piekrita man atdot pusi pensijas, un, kā pie skaidras naudas tika, tā pusotra simta arī iedeva. No tā sapratu, ka gan jau ir tā pati minimālā, kas vairumam, un pēc tam mēs vairs par naudas lietām nerunājām. Pārtikas jautājums tāpat ir manā ziņā, jo es jau tā gatavotāja, turklāt arī lielākā ēdāja – kā sen ierasts, pusdienās man gribas gan zupu, gan kartupeļus ar gaļas mērci. Lotārs pēdējā laikā knakstās kā tāds zvirbulis, tāpēc jau arī nav spēka muskuļos, kaut sākumā viss apēstais strauji gāja labumā. Negribas domāt, ka tā neēšana tagad mana vaina: pāris reizes šim pasmējos, ka bikšu siksnai būs jauns robs jātaisa un kreklam pogas drīz sprāgs vaļā, šķiet, tieši pēc tam viņam apetīte pazuda, it kā esot pietiekami taukus uzkrājis, tagad varot iztikt no rezervēm.