STĀSTS: Bez bremzēm

– Tu man nepatīc, – viņš teica, pienācis pie manas gultas un nostājies tieši priekšā. Tas nekas, ka pirms brīža es gulēju aizvērtām acīm un varbūt pat dziļā miegā tāpat kā mazmeitiņa, lai gan – par kādu miegu gan te varēja būt runa. Kaut dienas gaišums sen bija beidzis krēslot un pārvērties melnā tumsā, mājas ballīte vēl ne tuvu nebija beigām.

– Kāpēc? – tīri automātiski un gluži bez intereses pajautāju, jo kaut kas taču man bija jāsaka.

– Nepatīc un viss, – viņš mierīgā balsī paskaidroja. – Tu esi nesmuka. Un resna. Un veca.

Iebilst nozīmētu uzsākt sarunu, bet to es nevēlējos, turklāt salīdzinājumā ar viņa mātes parametriem – slaikas maikstes izmēriem – es patiešām jau sen biju izgājusi ārpus minētajiem rāmjiem, bet ne jau tas ir pats skumjākais šajā stāstā. Viņam nebija ne divdesmit astoņi, ne astoņpadsmit, bet tikai astoņi gadi.