Stāsts: Dēle

– Cik patīkami atkal būt pie tevis, – krietni iereibušais vīrietis izšļupstēja un ar spēju švunku iekrita izsēdētajā dīvānā. Aizturējusi elpu un līdz ar to arī vārdus, Konstance iesteidzās virtuvē un tīri instinktīvi ieslēdza elektrisko tējkannu. Te, pagriezusi istabai un savai nespējai pateikt stingru “nē” muguru, viņa atkal varēja atļauties sevi nosodīt.

Vai tiešām viņa atkal to darīs? Gatavos šim bezpajumtniekam karstu tēju, smērēs desu maizes un tēloti ieinteresēti klausīsies viņa nebeidzamajos bēdu stāstos? Atteiksies no pašas pusdienām atstātās vakardienas zupas un vistas gaļas gabaliņa, lai tikai šī nelaimes putna kājas citā dienā atkal uzņemtu virzienu uz viņas virtuvi? Tāpat jau skaidrs, ka savas mīkstsirdības dēļ atkal un atkal aizdoto naudu no šī lūzera vairs atpakaļ nedabūs!

Kāpēc viņa vispār toreiz atvēra šim plukatam durvis, kāpēc ierādīja ceļu uz savu dzīvokli? Noticēja viņa izrādītajai līdzjūtībai? Iedomājās, ka ar vieglprātīgām sarunām varēs aizpildīt savu gadiem ilgušo vientulību? Kurš gan toreiz varēja iedomāties, ka šis apkārtstaigātājs izrādīsies tāds pats visu aizmirsts vientuļnieks un piezīdīsies viņai kā purva dēle? Tikai viņa, naivā un pēc sabiedrības izslāpusī Konstance, spēja ko tādu izsapņot! Tagad pašai sev bija kauns atzīties, ka nu jau trīs mēnešus Arkaša nāca un gāja, kad un kur pašam iepatikās, kaut sākumā skaisti runāja par līdzjūtību, izpalīdzēšanu, alkām pēc maiguma un mīlestības. Tagad atlika tikai brīnīties, kā viņa ar savu pusmūža dzīves pieredzi varējusi noticēt, ka šim dzīves nodeldētajam plencim modušās kaut kādas jūtas pret viņu! Pret viņu – Konstanci, nevis pret niecīgo invaliditātes pensiju, virtuvi un reizēs, kad pārņēmis reibuma nogurums, arī vietu uz izgulētā dīvāna.

Kā gan viņa savos gandrīz sešdesmit gados varēja būt tik naiva, ka iedomājās: Arkādija solījumi par dzeršanas atmešanu, darba meklēšanu un kopīgu nākotnes plānu veidošanu ir ņemami par pilnu? Ka viņa ir tā īpašā sieviete – draudzene, māte un mīļotā, ko Arkaša meklējis visu savu mūžu un tikai tagad to atradis! Viņš pat esot redzējis vīziju, ka tieši Konstance ir tā, kura ar savu ar mātišķo gādību paņem viņu – visu pamesto un noliegto – pie rokas un izved uz taisna ceļa!

Toreiz, pirms trim mēnešiem, kad Arkādijs piesēda Konstancei blakus skvērā uz soliņa, viņa vārdi šķita intriģējoši un pat jautri, brīžiem daudzsološi un gluži ticami, taču pēdējā laikā viņa bija pamanījusi: viss vīrieša teiktais kļuvis kaitinošs. Visas frāzes, ko Arkaša mute izdvesa, skanēja kā sen nodeldēta veca plate – dienu no dienas viens un tas pats: žēlabas par nesaprotošajiem un neatbalstošajiem, apmelojošajiem un nosodošajiem, par pārmērīgi prasīgajām sievietēm un nepateicīgajiem bērniem, tajā skaitā arī savējiem, ar kuriem viņam sen liegta tikšanās. Kad Konstance mēģināja iebilst un mudināt paskatīties uz notikušo no citas puses, Arkaša dusmojās un vērsa bultas uz viņas pašas vientulīgo dzīvi, sak, kāpēc pati te nīksti viena? Ja kopīgi tukšotā dzēriena līmenis pudelē tobrīd jau bija pietuvojies dibenam, tad Konstance no sirds deva viņam pretī, un abu saruna izvērtās skaļā strīdā. Tad kādā brīdī Arkaša parasti attapās, laikam jau bažījās, ka ērtās attiecības tā pēkšņi var pārtrūkt, un steidzās samierināties: apkampties, glāstīt un paijāt, un solīties: sakopties, saņemties, laboties, mainīties… Mīlēt, cienīt un godāt. Un Konstance ļāvās vārdiem un glāstiem, ko veselu mūžību nebija jutusi.