Stāsts: Drīz izgaros

Velga sevi vienmēr uzskatījusi par sabiedrības dāmu, kura zina, kā iziet cilvēkos un kā pareizi uzvesties. Velgas mamma, savulaik strādādama “Rīgas Modēs”, jau no bērnības bija centusies meitā izkopt gaumi un labu stila izjūtu, savukārt tēvs, darbodamies teātrī, bija ieaudzinājis paliekošu mīlestību uz skatuves mākslu, par ko Velga viņam bija ļoti pateicīga. Studiju gados viņai bija daudz iespēju iepazīt Rīgas teātru repertuāru un izveidot savu vērtību skalu šajā jomā, bet visam pāri stāvēja mammas teiktais: “Ielāgo, ka uz teātri tu dodies kā uz mākslas svētnīcu pēc garīgas bagātināšanās, tāpēc primārais ir personiskā tīrība un sakoptība, gan iekšējā, gan ārējā.” Tas bija tikai pašsaprotami, ka teātra apmeklējumam Velga sāka gatavoties jau dienu iepriekš: izvēlējās kleitu, piemeklēja atbilstošas zeķes, kurpes, ko pārvilkt pēc ielas apaviem, somiņu mutautiņam un brillēm.

Arī tad, kad pēc augstskolas beigšanas sadales komisija Velgu norīkoja darbā uz skolu mazpilsētā, viņas mīlestība uz teātri nemazinājās. Pēc laulībām un meitas piedzimšanas gan Rīgas teātru apmeklējumi apsīka, bet tad jau viņa bija iedzīvojusies vietējā sabiedrībā un izmantoja katru iespēju apmeklēt teātra izrādes vietējā kultūras namā. Kā jau ilgos gados ierasts, arī šeit teātra apmeklējumam Velga gatavojās rūpīgi: savlaicīgi izvēlējās kleitu, kurpes un aksesuārus, atsvaidzinājās un safrizējās, un tādā patīkami pacilātā noskaņojumā pavadīja visu dienu. Viņai bija paveicies, ka arī vīram patika ieturēt stilu – regulāri pucēt kurpes, buktēt uzvalka bikses un izvēlēties kreklam piemērotas kaklasaites. Pēc izrādēm abi mēdza pārrunāt redzēto, un Velgai patika, ka arī Viktoram bija savs viedoklis.

Gadi aizsteidzās, daudzi iemīļoti aktieri jau spēlēja uz mūžības skatuves, bet Velgas attieksme pret teātri nemainījās – cik vien veselība atļāva, viņa kopā ar vīru centās apmeklēt visas teātra izrādes. Tomēr tad, iespējams, pēc kovida mājsēdes, atklājās, ka kaut kas būtisks ir izmainījies. Velgā pašā vai apkārtējos – to viņa tā uzreiz neņēmās spriest, varbūt tā tikai tāda saasināta organisma reakcija pēc pārslimotā vīrusa, bet varbūt – pensijas gadi? Vīrs gan teica, ka viss esot tāpat kā agrāk, bet Velga arvien izteiktāk sāka saost dažādas smaržas. Degunam tīkamās – tās problēmas neradīja, bet to pašu nevarēja teikt par visai traucējošām smaržām, kas viņas izpratnē vairāk atbilda smakām: sviedru smaka, kas reizēm tika slāpēta ar lētiem un dārgiem tualetes ūdeņiem; kairinoša parfīma aroms, kas reizēm pilnīgi aizsita elpu; urīna vai sen nemazgāta ķermeņa smārds, no kā acīs burtiski izsprāga asaras. Ja tāda “smakas fabrika” apsēdās blakus teātrī, tad ilgi nācās ciesties, kamēr uzmācīgais mākonis izgaroja, bet izrādes pirmā cēliena izbaudīšana bija neglābjami zaudēta. Viktoram viņa sākumā neko neteica par savām jaunajām vājībām, vien drosmīgi paziņoja: “Tās jau tikai tādas nepatīkamas smaržas, ar laiku izgaro.” Bet pie sevis klusībā kurnēja: “Nu, kā tā var? It kā citu cilvēku apkārt nebūtu!”

Kādā no ziemas sezonas izrādēm Velga t