Stāsts: Eņģeļu ziedi (1. daļa)

Kopš Gundega uz kādas magoņu sēklu paciņas izlasīja to anglisko nosaukumu – “poppy”, viņa vairs citā vārdā šos ziedus nesauca, un tas nekas, ka daži sākumā nesaprata, par ko viņa runā – tiem, kuri klausījās, Gundega prata paskaidrot: pēdējos desmit gados meita no ārzemēm viņai sūtot visdažādākās “poppies” sēklas, tāpēc tās visas esot ārzemnieces un saucamas īstajā vārdā. Ja šo sarunu dzirdēja viņas vīrs, tad visai bieži ar smaidu piebilda, ka pietiekot jau ar to, ka mājās ziedot viena latviska puķe – Gundega, citas varot būt arī ārzemnieces.

Tie, kas ciemojušies Gundegas dzīvoklī, zināja, cik tur krāšņi un daudzveidīgi zied magones: uz krūzēm, šķīvjiem, vāzēm, dvieļiem, aizkariem, dīvāna spilveniem un pārklāja. Viesistabā tās ziedēja milzīga izmēra gleznā virs kamīna, guļamistabā un virtuvē – uz tapetēm. Par laimi, šī trakā magoņu ziedēšana ienācējam nešķita uzmācīga, jo saimniecei piemita telpas un krāsu izjūta, un līdz ar to, lai kurā vietā ciemiņš apsēstos, skatienam atklājās pārdomāti saskaņotu toņu un izmēru ziedi.

Tuvākie un tālākie draugi sen zināja par šo Gundegas aizraušanos, tomēr reizēm ieklīda arī kāds nezinātājs un saimniecei apjautājās:

– Un kāpēc tad ne gundegas? Kāpēc tieši magones?

– Cik gan bieži jūs esat redzējuši uz traukiem vai audumiem gleznotu gundegu? – pretjautājums viņai sen bija gatavs. – Varbūt kādā pļavas ziedu pušķī. Nez kāpēc gluži nepamanīts palicis šis smalkais un graciozais zieds. Bet, ja par magonēm, tad… Tas ir sens un garš stāsts.