Stāsts: Eņģeļu ziedi (2. daļa)

Nekādus ierakumus gan savā mazdārziņā Gusts rakt netaisījās, kur nu vairs tik cienījamā vecumā, un arī bez ieročiem nāksies iztikt, varbūt vienīgi kādu gāzes baloniņu varētu iegādāties, gadījumā, ja tas zaglis pienāktu par tuvu. Viņa sākotnējais plāns gan balstījās tikai uz iebiedēšanu no attāluma, jo ko gan citu tumsā var darīt, ja ne baidīt? Gaišā dienas laikā tak neviens neiet dārzā zagt! Līdz magoņu pumpuriem vēl pāris mēneši laika, gan jau ko pamatīgāku izdomās.

Trauksmes zvans tomēr ieskanējās krietni agrāk – tajā rītā, kad no sētmalei tuvākajām vagām bija izraustīti prāvākie sīpolloki un kuplākie salātu čemi. Gundegas dusmas virda un vārījās kā izslēgt aizmirsta tējkanna, bet Gusts saprata, ka dārza sargāšanas plānu nāksies iedarbināt daudz agrāk, nekā bija plānots. Pirms tam gan vajadzēja salabot dārza mājas jumtu, lai vēlāk tur sausumā droši varētu pavadīt arī naktis. Izlēmis šo svarīgo darbu apvienot ar dārza sargāšanu, Gusts paziņoja sievai, ka nākamo nakti iemēģināšot sēdēt uz vakts. Gundega kā parasti izrādījās gaišredzīga:

– Tikai pielūko, lai tur nebūtu nekādu kopīgu dzerstiņu ar kaimiņiem! Aiziešu nakts vidū un pārbaudīšu!

Gusts tikai piekrītoši pamāja ar galvu un pat nesāka skaidrot, ka tādu jumta labošanu nevar paveikt viens, kāds kaimiņš tā vai tā būs jāsauc palīgā un pēc paveiktā darba arī attiecīgi jāuzcienā. Viņa prātā – šī būs tieši tā reize, kad kopā ar kaimiņiem apspriest un izstrādāt visefektīgāko sargāšanas plānu.

Jumta labošana Gustam ieilga līdz pat tumsiņai, jo kaimiņš Pēča tikai tad bija gatavs pieturēt trepes un Kaža – padot jaunās šīfera loksnes. Abu spēkus izteikti mobilizēja akas vēsumā noglabātās sešas alus pudeles, tādēļ jau pēc īsa laiciņa dārza mājas jumtā nebija neviena cauruma. Tikpat veikli iekurējās grils, izcepās desiņas, un vīri beidzot varēja atkorķēt alus pudeles.