Stāsts: Es lūdzu par Gaismu

Tik mierīga un sakārtota dzīve. Pamostos savā istabā, savā gultā, zem siltas segas un pat neiedomājos, ka tā visa var arī nebūt. Ieslēdzu elektrisko kannu, lai uzvārītu ūdeni un pagatavotu sev kafiju, un pat neaizdomājos – cik labi, ka ir elektrība, ka ir kafija. Ielogojos kādā tīmekļa lapā, lai izlasītu kārtējās rīta ziņas, un pat neiedomājos, ka tādas iespējas var arī nebūt. Tas viss šķiet tik pašsaprotams, tik ikdienišķs, tik pierasts, tāpat kā siltas pusdienas, rāmas un mierīgas debesis un klusināti ikdienas trokšņi aiz loga. Ir taču divdesmit pirmais gadsimts! Pēc spirāles dinamikas pamatprincipiem sabiedrības attīstības procesiem ar katru nākamo posmu vajadzētu tikai attīstīties un pilnveidoties. Dzīvei vajadzētu kļūt ērtākai, drošākai un labākai!
Diemžēl kaut kur uz šīs planētas ir cilvēki, kas spirāles dinamiku redz apgrieztā veidā, un visa pasaule iepazīst saukļus par šizofrēnisku karu, psihopātu un pērtiķi ar granātu rokās. Par nežēlīgu un bezkaislīgu nācijas genocīdu, par kādu lasīts skolas laikā pārlapotās mācību grāmatās. Vēsturnieki gan tūlīt nāk talkā un gadsimtu senā pagātnē atsauc virkni traģisku līdzību, bet ne par to šoreiz gribēju – par to jau pilns tīmeklis, un gluži neticami šķiet apgalvojumi, ka “es neko tādu nezinu” vai “tā nevar būt patiesība, tas ir izdomāts”. Esmu nogurusi to apstrīdēt un secinājusi: vienam otram tā vienkārši ir ērta pozīcija “negribu par to nekā zināt”.