Stāsts: Es vairs neraudu

- Es vairs neraudu, - stingu skatienu pievažojusi plānajai apvāršņa līnijai, aizsmakušā balsī nosaka Elena. – Es esmu izsīkusi. Nav manā bēdu upē vairs ne lāses…
Sēžu viņai blakus pludmales smiltīs un, neko nedomājot, vēroju, kā kārtējā – varbūt jau piecdesmitā – smilšu sauja manās plaukstās izsīkst sīkās urdziņās un pārvēršas neauglīgā tuksnesī… Atceros, ka citā dienā tieši šajā pašā vietā, sēžot blakus dvēseliskajai un visādā ziņā simpātiskajai ukrainietei, šī pati smilšu sauja lika domāt par pavasari – saule mostas agrāk, zeme sasilst, drīz bērni basām kājām ienesīs pludmalē prieku, tikai šobrīd šī doma ir aizslīdējusi tālumā.
Februāra vidū Elenas vīrs bez kāda būtiska pamatojuma iesēdinājis sievu un abus bērnus lidmašīnā uz Kipru, tik vien pateicis: “Tā vajag. Tā būs labāk.”