Stāsts: "Filini piccoli" jeb Tracis ar nūdelēm

Svētku dienās dodoties uz lielveikalu, parasti jārēķinās gan ar burzmu, gan ar lielāku laika patēriņu – to gan jau ielāgojis katrs, tomēr gadās, ka pēkšņi radusies vajadzība liek mesties šajā pārbaudījumā iekšā un pēc tam nepacietīgi gaidīt savu kārtu. Arī todien pie abām kasēm drūzmējās garas pircēju rindas, un izbrīnam te nebija vietas – kapusvētku dienā parasti no malu malām ciemos saradušies radi un draugi, un daudziem kārojas iegādāties kādu gardumu kopējam svētku galdam.

Ielikusi grozā iepriekšējā dienā nopirkt aizmirstās olas un sviesta paciņu, nostājusies rindas galā, pārlaidu skatienu vismaz deviņiem priekšā stāvošiem pircējiem un viņu uzbriedušajiem iepirkumu groziem: diezin vai divdesmit minūtēs iekļaušos… Brīdi mīņājusies, pēkšņi atcerējos, ka neesmu paņēmusi sinepju burciņu, un steidzu to sameklēt. Kad atgriezos, vietu rindas galā jau bija aizņēmis kāds saulē apsārtis, miesās ražens kungs, kurš, klusu pie sevis purpinādams, nervozi slaucīja sviedrus. Miklums klāja ne tikai vīrieša kailo pakausi un skaustu zem sirmā pusmēness loka, bet bija dziļi iesūcies arī plānā krekliņa krokās, likdams tam pielipt sakarsušajai mugurai. Iebāzis kabatā mitro mutautu, vīrietis izvilka salveti un ņēmās spodrināt briļļu stiklus. Visas šīs procedūras laikā uz elkoņa uzāķētajā iepirkumu grozā laiku palaikam, viena otrai sānus bakstīdamas, bīstami iešķindējās divas alus pudeles.

Tad manu uzmanību piesaistīja vīrietim priekšā stāvošā sieviete – miniatūra auguma, svaigi frizēta, solīdā vecrozā kostīmā tērpta kundzīte pirmspensijas gados. Laikam jau pie ieejas neatradusi iepirkuma grozu vai arī izlēmusi sevi neapgrūtināt ar lieku nešļavu, viņa rokās svārstīja mazu putraimu vai makaronu paciņu. No malas izskatījās, ka sieviete nevar vien izvēlēties, kā to ērtāk turēt – uz plaukstas vai tomēr labāk abās rokās saņemtu. Iedomājos, ka, tādā solīdā kostīmā tērptai, arī viņai pašlaik ir karsti un šī ilgā stāvēšana noteikti liek nervozēt.

Ar stāvēšanu garajā rindā neapmierināts izskatījās arī priekšā esošais kungs, kurš, vai nu aiz nepacietības, vai vienkārši gara laika pēc, sāka meklēt risinājumu pēc sava prāta.

– Atvainojiet, vai jūs mani nepalaistu sev priekšā? – pieskāries kostīmā tērptās sievietes plecam, viņš pieklājīgi jautāja. – Man tikai divas pudeles alus.

Atzīšos, ka ir nācies dzirdēt šādus lūgumus, bet ne jau tad, kad priekšā vismaz desmit gaidītāji, un kāda gan jēga šo aptauju sākt no rindas gala?

– Nesapratu, – klusi ierunājās sieviete. – Ko gan jums tas dos? Rindā priekšā vēl tik daudz pircēju!

– Nekas, nekas, tā vairs nebūs jūsu bēda, – vīrietis visā nopietnībā paskaidroja. – Ja jūs mani palaidīsiet, tad ar nākamo arī sarunāšu. Man tikai divas pudeles alus.

– Nu, man jau arī tikai paciņa makaronu, bet, lūdzu, ja jau jūs tā steidzaties, – sieviete atkāpās malā, lai naskais pircējs tiku vienu soli tuvāk kasei.

– Ak, stāviet vien turpat, es jau tikai gribēju jūs izklaidēt, – vīrietis pielieca galvu un šķelmīgi pasmaidīja.

Pieskāries priekšā stāvētājas plecam, viņš pastūma sievieti atpakaļ rindā:

– Stāviet vien savā vietā, man patīk jūs vērot no aizmugures.