Stāsts: Frikadeļu zupa

Laiku palaikam, kad man sakārojas panašķoties ar sātīgu maizes zupu, kas gan visai reti atrodama tuvāko kafejnīcu vai krogu ēdienkartēs un tādēļ nākas iztikt ar rupjmaizes kārtojumu, dodos pasēdēt kādā omulīgā vietiņā, kur jau viens vienīgs aromātiskas kafijas malks liek aizmirst ikdienas pelēcību. Arī tajā ceturtdienas pēcpusdienā ieslīgu ērtajā dīvāniņā, lai gaidītu savu pasūtījumu. Ienākot plašajā telpā, pazīstamas sejas nemanīju, toties tagad, kad skatienam pavērās telpas attālākais stūris, pie viena no galdiņiem pamanīju ēdienkartēs iegrimušu senioru pārīti, kas par kaut ko kaislīgi sačukstējās.
“Laikam jau grūti vienoties,” pie sevis nodomāju. Kāds gan tur brīnums pie esošajiem pensiju apmēriem, īpaši, ja viens ir liels gardēdis, bet otrs – taupīgs maciņa turētājs. Kopējais rēķins pat pie visai pieticīga pasūtījuma tāpat liksies nesamērīgi liels. Sadzirdējusi skaļāk izteiktu frāzi “būs trekns” iedomājos – varbūt viens no viņiem ir veselīga uztura vai kaloriju skaitītājs, bet, kad otrs iebilda “būs bez sāta”, sapratu, ka vīrietis vēlas kārtīgi un ar garšu paēst.