Stāsts: “Govi pārsēji?”

– Govi pārsēji? – rīta agrumā vaicāja balss no mana sapņa, un tai bija tik labi pazīstama noskaņa, ka ierasti lēnīgā mošanās atvērās līdz sūrai smeldzei pazīstamā mirklī – sadzīviskā ainā no ceturtdaļgadsmita senas pagātnes. Tēta balss. Viņa sirmā galva un nedaudz saliektie pleci. Nesaklātas gultas mala un sen nomīdītas čības turpat blakus. Kaut kur dziļāk zem gultas pabīdītas manis nopirktās jaunās, bet – tām taču kapes esot par cietām un tad vēl tās smagās zoles… Nu nē, tad jau vecās vēl gana labas. Uz naktsgaldiņa pelnu traukā pēdējo dūmu izdvesis cigaretes nogalis un gandrīz atdzisusi pelašķu tējas krūze tam blakus. Pēc bārkstainās grāmatzīmes gala redzu – pirms nedēļas iesāktais romāns vēl tikai līdz pusei izlasīts, bet es jau esmu atvedusi jaunu. Virs grāmatas – rūpīgiem pasvītrojumiem izraibināta televīzijas programma un brilles tur klāt.