Stāsts “Ielaist klusumu sevī”

- Kā klājas? – otrdienas rītā paziņa Nataša man uzdeva it kā pašsaprotamu jautājumu, kam vajadzēja aizsākt draudzīgu sarunu.
- Pārdzīvoju par karu Ukrainā, - atbildēju ierastā, mierīgā tonī.
Kādu laiku abas gājām blakus, klusēdamas, vērodamas, kā mūsu mazbērni, priecīgi palēkdamies, aizsteidzas uz priekšu. Laikam jau katra domājām savu domu, jo pēkšņi Nataša izsaucās:
- Kas tur ko pārdzīvot, tur banda noziedznieku, nacionālistu, narkomānu!
Samulsu ne pa jokam, jo kaut kā pat nebiju iedomājusies, ka Nataša, ko uzskatīju par domājošu un izglītotu cilvēku, varētu pateikt ko šādu. Tad atcerējos, ka ne tik sen viņas meita stāstīja par seriālu, kam abas ar māti sekojot Krievijas TV. Prāts uzreiz aptvēra – no turienes arī šī izkropļotā uztvere par pašreizējiem notikumiem.