Stāsts: Izpalīdzīgais

Doma apciemot bijušo studiju biedreni Andu radās pēkšņi, un tai īstenoties jau tajā pašā dienā līdzēja dažādu sagadīšanos virkne. Sākās tas viss ar gluži nejauši tīmeklī pamanītu Andas ierakstu par vēlēšanos iegādāties kādu grāmatu, kas manā plauktā glabājās divos eksemplāros, un plašumā izvērtās ar sen nesatiktas paziņas Līvijas un viņas meitas Montas negaidītu aicinājumu sastādīt viņām kompāniju ekskursijā uz Pļaviņu pusi, tātad – tieši pa ceļam pie Andas. Rezultātā – jau pēcpusdienā itin jautrā noskaņojumā trijatā traucāmies Kalsnavas virzienā.

Ar Andu gan bijām vienojušās satikties viņas darbavietā – kāda pagasta kultūras namā, kur vakarā plānota vietējā teātra izrāde, līdz ar to netrūka dažādu sagatavošanās darbu, tomēr stundu sava laika viņa apsolīja izbrīvēt, vēl jo vairāk – kārotās grāmatas dēļ.

Pie kultūras nama ieradāmies diezgan savlaicīgi – stundas ceturksni pirms norunātā laika. Līvija ar Montu izdomāja mani pagaidīt mašīnā, tāpēc kultūras nama krēslainajā vestibilā iegāju viena. Jau sniedzos somā pēc telefona, lai darītu Andai zināmu, ka esmu ieradusies, kad gaiteņa tālākajā un tumšākajā galā parādījās visai spokains siluets – it kā ļoti korpulenta būtne, it kā paprāva muciņa... Kā vēlāk izrādījās, līdzību ar muciņu radījis sievietes garais virsvalks, kas sniedzās līdz pat potītēm, tādēļ kājas tikpat kā nebija redzamas. Sāniski izpletusi abas rokas, kas pat šajā brīdī cieši turēja spaini un birsti, viņa sāka kaut ko nesaprotamu tervelēt un visai sparīgi vēzēt savus darba piederumus. Brīdi vēlāk es skaidri saklausīju viņas dusmīgos izsaucienus:

– Ūja, ūja! Pa tikko izmazgāt’ grīd’! Tiš, tiš, laukā!

Tādu sasveicināšanos es gan nebiju gaidījusi, tāpēc steidzu precizēt savu vajadzību.

– Ā, jūs tā, kas pie Andiš, Andiš tūliņ būs, – sieviete acumirklī nomainīja toni. – Teica, lai jūs gaid’. Nāk’, šu, man līdz uz otru gal’, tur grīd’ jau saus’. Es tūlīt atslēgš’ kabinet’ durvis un uzvārīš’ kofejai ūden’.

– Pateicos, es gan tikai uz brītiņu, draudzenes gaida mašīnā, – saminstinājos. – Andai kaut kas nopietns atgadījies?

– Nē, nē, Andiš tepat līdz mājām aizskrēj’, kaut ko esot aizmirs’s, – pietuvojusies sieviete beidzot nolika spaini un izvilka no kabatas atslēgu bunti. – Norīkoj’ man’, lai uzņem’ jūs kā augst’ viešņ’. Ar kofeju un kūkāniem.

Tikmēr īstā atslēga kabatā bija