Stāsts: Jūlijs

Visus savas dzīves septiņdesmit četrus gadus Jūlijs bija cietis sava uzvārda dēļ. Nē, tas nebija ne piedauzīgs, ne rupjš, ne prasts, mūža otrajā pusē viens otrs pat sērīgi tika nopūties: “Eh, būtu man tavs uzvārds... Es būtu lepns.” To nu Jūlijs galīgi nesaprata – tāda uzvārda dēļ vieni sarežģījumi. Skolas laikā – izsmiekls, studiju gados – pārpratumi, darbā – nekādu izaugsmes iespēju, mīlestībā – vienas neveiksmes... Par to, kā tēvs ar tādu uzvārdu savulaik varējis sadzīvot, klīda tikai leģendas, jo māte neko par to neveiksminieku dzērāju nevēlējās zināt jau kopš dēla piedzimšanas. Viņa gan drīz vien apprecējās otrreiz un, ne mirkli nedomājot, pārgāja skanīgajā un cēlajā vīra uzvārdā – Kurzemniece, kas ļoti piestāvēja aristokrātiskajam Beātas vārdam. Daži pat melsa, ka tieši uzvārda pēc māte tik steidzīgi izgājusi pie vīra - pirmā iebraucēja.