Kopš Melita bija nosvinējusi savas pirmās pensijas saņemšanas dienu, viņa varēja atļauties nesteidzīgi izbaudīt katru malku no atvēlētā dzīves kausa. Viens no tādiem īpaši baudāmiem laika sprīžiem bija pirmā rīta stunda, kam neatkārtojamu garšu piešķīra ne tikai aromātiskas tējas tase, bet arī mainīgā ainava aiz stiklotās verandas loga. Melitai patika satīties pledā, ieritināties vecajā atzveltnes krēslā un vērot gadalaiku maiņu, bet jo īpaši putnu dzīvīgo rosīšanos uz palodzes ierīkotajās barotavās. Tā bija vesela pasaule, kurā netrūka nedz cilvēkiem raksturīgās izrādīšanās, nedz pakļaušanās pārspēka priekšā, nedz kareivīgas pastāvēšanas pie savām pozīcijām. Reizēm gan Melitai nācās pieklaudzināt pie stikla, lai vienam otram bezkauņam ierādītu vietu, tad viss bars uz brīdi uzspurdza gaisā, lai pēc brīža atgrieztos un, it kā nekāda trača nebūtu bijis, turpinātu iesāktās dzīres. Jā, ar putniem viss bija tik vienkārši… Ja vien tāpat varētu pieklaudzināt pie ielas pretējā pusē dzīvojošo kaimiņu sētas. Caur verandas logu vērojot, izskatījās, ka decembra tumšais laiks gauži nelabvēlīgi iedarbojies uz Agates un viņas vīra Juzefa dzīvi.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
