Stāsts: Klases salidojums (3.daļa)

– Mašīna! – skaļi izsaucās Tamāra un vienā mirklī izskrēja pagalmā. Arī Astrīdai vienu īsu mirkli sagribējās steigties līdzi, kaut vai lai savām acīm ieraudzītu, kas tur īsti atgadījies. Kaut arī nekādu metālisku būkšķi neviens nedzirdēja, bieži izskanējušie vārdi “mašīna” un “policija” radīja nemieru. Vai tiešām kāds no atbraucējiem varētu būt ietriecies Tamāras “toijotā”? Tas nu gan būtu slikts sākums šai ilgi gaidītajai tikšanās reizei.

Apvaldījusi savu ziņkāri, Astrīda ieklausījās pagalma trokšņos. Likās, ka Tamāras parādīšanās ķildnieku prātus neatvēsināja – sieviete, kas iepriekš skaļi bija klaigājusi “tu, kūtspakaļa” un “pēdējais sūds”, ne drusku nepieklusināja savus decibelus. Atsevišķos mirkļos viņas balss tik ļoti atgādināja klases lielāko ķildnieci Olitu, ka Astrīda ar Viju kā sarunājušas smagi nopūtās.

– Vai tiešām Olitas raksturs pa šiem gadiem itin nemaz nav mainījies? – pusbalsī sprieda Astrīda. – Uz vecumu tak visi paliek savaldīgāki, līdzsvarotāki un mierīgāki. Vai tā tas notiek tikai ar mums?