Stāsts: Klases salidojums (4.daļa)

Tā kā Astrīda pat nepaspēja apskatīt atbraukušo četrotni, Silvas klusinātais jautājums, vai Astrīda pazīst kādu no viesiem, viņā izraisīja smaidu – jau pašā sākumā bija skaidrs, ka tās atmiņas, kas saglabājušās par klasesbiedru izskatu no skolas laikiem, var droši noglabāt dziļākā atvilktnē. Šodien visus vajadzēs iepazīt no jauna. Protams, raksturīgie sejas panti vēl daudzmaz bija saglabājušies, tikai ļoti nācās ieskatīties, lai tos atpazītu. Kopā ar atbraucējiem izsteigusies pagalmā, Astrīda omulīgajā ciemiņu bariņā steidza uzmeklēt Tamāru – varbūt viņa uzminēs kādu no dziedošā bariņa.
Tikmēr trīs atbraukušās, līdzīgos tērpos ģērbušās sievietes, ciešā apskāvienā sakļāvušas rokas ap vidū stāvošo, zemu paklanījās auditorijas priekšā un, ritmiski šūpodamās, uzsāka savu muzikālo sveicienu. “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī” – iedziedājās viņas, un arī jestrais kungs ieņēma savu pozīciju. Abās rokās turēdams marakasus, viņš centās to kluso grabēšanu pielāgot dziesmas ritmam, līdz ar to diriģēšana no malas izskatījās nedaudz teatrāla.