Stāsts: Klases salidojums (5.daļa)

Līdzīgās domās laikam jau bija arī Silva, jo, sparīgi sasitusi plaukstas, viņa skaļā balsī visus aicināja sēsties pie galdiem. Arī Astrīdai sagribējās aplaudēt, bet ne jau, lai pievērstu sev uzmanību un liktu ieklausīties. Viņa savus aplausus būtu veltījusi Silvai par vērtīgo atgādinājumu neaizmirst būtisko, kādēļ mēs visi šeit esam sapulcējušies. Plānotā sirsnīgā tikšanās un iepazīšanās jau pašā sākumā bija izvērtusies kaut kādā farsā – muļķīgā klaunādē, kur katra nākamā epizode pārsteidza ar jauniem tēliem. Atlika tikai pabrīnīties, cik vieglprātīgi un nesavaldīgi spēj būt gandrīz septiņdesmit gadus dzīvi mācījušies cilvēki.

Pietuvojusies puslokā sabīdītajiem galdiem, Astrīda pamanīja, ka uz katra šķīvja novietotas galda kartes. Pārsteigums bija manāms arī citu klātesošo sejās, un tūlīt jau bija sadzirdamas dažādas klusinātas replikas: “Kāpēc es te?”, “Es negribu viņai blakus, es viņu pat nepazīstu!”, “Es gribēju blakus Rudītei”, “Drīkst es pārsēdīšos?”.