Stāsts: Kroļa

Mūsu pirmā tikšanās nebūt neizvērtās tāda, kādu bijām to iztēlojušās. Meita solīja: “Tā būs mīlestība no pirmā skatiena! Viņš sekos tev uz katra soļa un centīsies tikt ievērots: glaudīsies gar tavām kājām, kad tu sēdēsi uz dīvāna, rausīsies tev klēpī un nebrīnies, ja lēks pie tevis gultā! Īsāk sakot – visos veidos liks saprast, ka vēlas tikt samīļots.”

Diemžēl patiesībā viss notika pavisam citādāk – jau no pirmā acumirkļa viņš mani novērtēja kā traucēkli ierastajam dzīves ritmam vai drīzāk kā nevēlamu robežpārkāpēju un izmantoja katru iespēju, lai uzsprauslātu vai uzšķaudītu, vai kā citādi izrādītu savu nepatiku. Neizklausās diezin cik viesmīlīgi, vai ne? Tāpēc pareizāk būtu, ja šo stāstu sāktu no paša viņa dzīves sākuma, kas gan tā īsti precīzi nevienam nav zināms, vien nojaušams – pirmos četrus mēnešus sildījies pie mammas pūkainā un siltā sāna, tad ticis nopirkts un uzdāvināts piecgadniecei Irinai. Pirms tam gan neviens meitenes vecākiem nebija pajautājis, vai viņi priecāsies par šādu dāvanu, jo gan jau nodomāja: ja jau reiz mājās ir divi suņi, tad vienam mājas trusim arī atradīsies vieta. Protams, atradās – visai prāvā būrī, kas aizsargāja no visādām iespējamām briesmām. Vārda izdomāšanu viņi uzticēja jubilārei, kura izvēlējās visvienkāršāko ceļu – Maļčik Kroļa.

Kā būtu izvērtusies viņa dzīve šajā skaļajā kompānijā, grūti iztēloties, jo jau pēc nedēļas mājas saimniekam pietūka acu plakstiņi un deguna dobumi un sāka asarot acis. Tā kā Irinas mamma savulaik bijusi ģimenes ārste, viņa uzreiz saprata: tā izpaužas alerģiska reakcija uz jaunā iemītnieka klātbūtni. Lēmumu šķirties no Maļčika Kroļas vissāpīgāk pārdzīvoja mazā Irina, tāpēc tika meklēts kompromiss: lai truša vieta nepaliktu tukša, bērnam iegādāties mazu kaķēnu. Mazo Irinu tas pat ļoti apmierināja, jo kaķēni taču daudz labprātāk ļaujas visdažādākajai ņurcīšanai. Mamma tikmēr Maļčikam Kroļam sameklēja jaunus saimniekus – manus mazbērnus, it kā nojauzdama, ka viņi jau sen pēc tāda kāro, kaut mājās jau bija izauklēti trīs dažāda vecuma kaķi, pieci pundurpapagaiļi un droši par pieskaitīt arī kaimiņa grieķa Andī suņuku Floī.

Pāris dienas pirms jaunā iemītnieka uzņemšanas visi internetā rūpīgi pētīja pundurtrušu audzēšanas un turēšanas īpatnības, klausījās stāstus par to, kā un ar ko barot. Savlaicīgi iegādājās sienu, granulēto barību, burkānus un salātus. Noskaidroja arī to, ka maize, cepumi, čipsi, kā arī viss, kas skābs un ass, trusim ir kaitīgs, bet šokolāde pat indīga. Izpētīja pat trušu mājiņu veidus, jo uzzināja, ka laiku palaikam trusim gribēsies paslēpties kādā tumšā stūrī. Izdomāja, kādas no savām vecajām rotaļlietām uzdāvinās trusim, jo izrādās – arī viņam tādas vajag.