STĀSTS: Kurmja kungs 2 (2.daļa)

Sagramstījusi uz žurnālu galdiņa aizripojušo pudelīti, tante Veronika atviegloti nopūtās, īsi uzsauca telefonā man: “Pagaidi, tūlīt!” – un pusčukstus noskaitīja divdesmit pilienus. Dzirdēju, kā mierinošā dzira noguldz viņas kaklā, un man šķita – pat savā istabā sajūtu uzvēdījam baldriānu smaržu. – Tu prasi, vai man tieši Lotāra dēļ kaut kas slikts noticis? – norijusi pēdējo ūdens malku un atlaidusies ērtāk dīvānā, tante Veronika, mazliet aizkaitināta, pārjautāja. – Skaidrs, ka viņa, kura gan cita dēļ! Ja viņš nebūtu Otomārim rakstījis to vēstuli, šis līdz mūža galam neatcerētos pussagruvušajā mājā mītošo, visu aizmirsto neveiksminieku audžutēvu, no kura nieka pensijas vairs nebija, ko paņemt, bet vajadzēja taču izlielīties! Man gan Lotārs taisnojās, ka par palikšanu un dzīvošanu neesot pat ieminējies, vai gan viņš nesaprotot, ka tādus lēmumus pieņemt var tikai ar saimnieces ziņu, tik vien par apciemošanu Ziemassvētku vakarā ieminējies, jo viņam esot kas svarīgs sakāms, turklāt tik svarīgs, ka bez liecinieku klātbūtnes to nevarot teikt, bet citu tuvinieku jau Lotāram vairs nav, ja vien par tādu nesauc veco brūti Biruti, kuru šis arī gribēja aicināt ciemos tajā pašā vakarā.