STĀSTS: Kurmja kungs (2.daļa)

– Un ko tu tik traku tur ieraudzīji? – atļāvos paskubināt tantes Veronikas stāstījumu, kas pie atziņas, ka prāts nespēj apvienot stāstīto ar acīmredzamo, bija iebuksējis dziļdomīgā pauzē. – Kas notika tālāk?

– Tagad nesaprotu, kāpēc uzreiz nepagriezos un negāju prom, – tante netipiski lēnu ritināja savu domu pavedienu. – Varbūt vienkārši aizskatījos, bet varbūt vecums tāds, ka vairs nemūku no sabrukušām ēkām… Atceries, cik ilgi mūsu kaimiņmāju greizais jumts šķiebās, kamēr skurstenis vien palika virs drupām? Kurā gadā tas bija, kad pamestos gruvešus aizvāca? Dārzs gan Karlīnai bija labs, tev tak arī garšoja tie saldie bumbieri…

– Atceros Karlīnu, protams, bet tagad mēs runājam par Lotāru, – kārtējo reizi centos tantes stāstāmo noturēt uzņemtajā kursā.

– Jā, jā, bet tas viss bija tik savādi, ka domas joprojām kaut kur ķeras,– Veronika dziļi nopūtās un lēnīgi turpināja. – Vēl nebiju izlēmusi griezties atpakaļ, kad no ieejas durvju spraugas izlīda vīrišķis. Mētelī un hūtītē. Ieraudzījis mani, viņš apmulsa tikpat ļoti, cik es no sabrukušās mājas skata.

“Veronikas kundz’?” viņš mani uzrunāja un, noņēmis cepuri, galanti paklanījās. Sazīmēju viņā Birutes aprakstīto Lotāru un sapratu, ka nu jau par vēlu bēgt. Nāksies vien izdzīvot šo piedzīvojumu līdz galam…
Saņēmusi uz augšu garo kleitu, trīsošām kājām balansēdama uz ļodzīgajām laipām, kaut kā aizkļuvu līdz mājas priekšai.

Bezgala neveikli atvainodamies par šauro ieeju, saimnieks ar plecu atspieda greizās durvis un pustumsā norādīja uz šauru, nelīdzeniem ķieģeļiem izklātu gaiteni, kas veda dziļumā. Kaut kur tur tuneļa galā esot gaisma, viņš centās jokot un galanti palaida mani pa priekšu. Tu pat iedomāties nevari, kāda smaka turējās tajā gaitenī! Ievilku plaušās svaigo āra gaisu un drāzos uz priekšu. Laipodama pa nelīdzeno bruģi, kārtējo reizi sevi paslavēju, ka esmu uzvilkusi zābakus, nevis izejamās kurpes.