Loģiski, ka šo viņas pieteikumu uztvēru visai nopietni un vispirms jau sāku pārdomāt savu rīcību – ko es esmu ne tā izdarījusi? Iespējams, pārāk reti būšu zvanījusi un vēl retāk interesējusies par tantes labklājību, bet pēdējam man ir objektīvs attaisnojums: katra mana kārtējā piezvanīšana parasti izvērtās bezgala garā Veronikas monologā par visādām viņas un Lotāra kopdzīves niansēm, tāpēc maniem jautājumiem par tantes labklājību tur vairs neradās brīvas pauzes. Varbūt viņa kaut kā būs apjautusi, ka pēc stundas ceturkšņa ar viņas satraukto balsi pie auss nogurstu telefonu turēt rokā, aktivizēju skaļruni un nolieku tālruni uz galda? Tā vismaz varu turpināt darīt savus iesāktos darbus un tantes stāstījumam sekot kā kādam literāram radioraidījumam. Var jau gadīties, ka tādēļ kādā īpašā brīdī neveltīju viņai izteiksmīgu nopūtu vai līdzjūtīgu iestarpinājumu. Protams, nav izslēgts, ka Lotārs atkal kaut ko būs sastrādājis, jo pēdējā telefona sarunā manīju, ka viņa pārgudrība tanti Veroniku sākusi kaitināt.
Lai nu kā, kamēr maldījos savos minējumos, tante jau bija paspējusi atbrīvoties no mēteļa un jakas, koridorā sameklējusi īpaši viņai pirktās un glabātās čības, un, izcēlusi no somas pašas cepto kliņģeri, stūrēja uz virtuves pusi. Ar lielu švunku iekritusi platajā krēslā, Veronika ņēmās vaimanāt:
– Viņš laikam grib manu galu – katru dienu kaut kādi pārsteigumi! Vienā dienā negrib darīt šo, citā atkal to, augas dienas skatās datorā, salasās tur visādus debesu brīnumus un tad man izrādās, cik nu gudrs! Bet es tak neesmu nekāda profesore, nespēju katru mīļu brīdi uzminēt, kad viņam kas nopietns prātā, kad vienkārši ālēšanās!
Šo skaļo jūtu izvirdumu pieņēmu ar zināmu atvieglinājumu, jo viens uzreiz bija skaidrs: vismaz es nebūšu tā, kura sagrāvusi tantes Veronikas izslavēto iekšējo mieru, bet ar pārējo gan jau kaut kā tiksim galā. To, ka Lotārs spēj pārsteigt, jau sen zināju, tagad tikai atlika noklausīties jaunos piedzīvojumus. Ļāvusi tantei no sirds izrunāties par savu neattapību, muļķību, naivumu un tuvredzību, ķēros vērsim pie ragiem:
– Tad nu izstāsti no sākta gala – kas jums tur tagad atgadījies? Ar kādu atklājumu Lotārs tagad aizrāvies?
– No kāda gala? – tante Veronika nervozi pakasīja pakausi. – No tā, kad Lotāram sabruka māja, vai no tā, kad muļķe biju un salaulājos?
– Nē, par tiem galiem es tā kā jau šo to zinu, – steidzos sašaurināt tantes atmiņu lauciņu. – Kā saprotu, tev pašlaik sasāpējis kaut kas ne tik sens, ko tu man neesi stāstījusi. Atceros pēdējo telefona sarunu, kad, Lotāram ienākot istabā, tu nometi klausuli.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
